TĒMA
PIEZĪMES
Īsas personīgas piezīmes no darba procesa.
Kāpēc labākās sarunas bieži notiek mašīnā?
Ir vietas, kur cilvēki speciāli iet sarunāties. Kafejnīcas, restorāni, virtuves galdi, dīvāni. Reizēm pat tiek pateikts tas mazliet biedējošais teikums: “Mums vajag parunāt.” Un tad ir mašīna. Vieta, kurā neviens īpaši nav plānojis runāt par dzīvi. Bija vienkārši jāaizbrauc līdz Rīgai, mājās vai uz veikalu pēc piena. Pēc četrdesmit minūtēm piens joprojām nav nopirkts, toties tu zini, ko cilvēks blakus patiesībā domā par darbu, attiecībām, savu tēvu un pēdējiem pieciem dzīves gadiem. Kaut kā mašīnai piemīt ļoti savāda spēja no parasta brauciena uztaisīt sarunu, kuru neviens nebija ieplānojis.
Lieli mākslinieki mazā kafejnīcā
Ir kaut kas mazliet absurds brīdī, kad cilvēks, kuru esi pieradis redzēt televīzijā, koncertzālē vai uz lielas festivāla skatuves, pēkšņi stāv dažus metrus no tava galdiņa. Nav milzīga LED ekrāna. Nav barjeras starp skatuvi un skatītājiem. Nav tūkstoš cilvēku pūļa, kurā pazust. Ir kafejnīca. Daži galdi. Cilvēki ēd, dzer vīnu, sarunājas. Kāds vēl pēdējā brīdī pārbīda krēslu. Virtuvē turpinās sava dzīve. Un tad sākas koncerts. Man pēdējā laikā ir bijusi iespēja uz to paskatīties no otras puses. Nevis tikai atnākt uz gatavu pasākumu, bet redzēt, kā mazā vietā mēģina notikt kaut kas, kas pēc savas būtības ir daudz lielāks par pašu telpu.
Mēs visu laiku gaidām, kad sāksies īstā dzīve
Ir tāda dīvaina sajūta, ka dzīve visu laiku ir mazliet sagatavošanās stadijā. Vēl jāpabeidz šis darbs. Jāsakārto nauda. Jāsalabo tas, kas salūzis. Jāatbild uz ziņām. Jāpabeidz projekts. Jāsagaida nākamais mēnesis. Tad būs mierīgāk. Un tad beidzot varēs dzīvot. Problēma ir tāda, ka tas “tad” uzvedas diezgan nekaunīgi. Tiklīdz tu tam pietuvojies, tas paiet vēl dažus metrus uz priekšu.
Es intervēju pats sevi, jo neviens cits nepieteicās
Dažreiz, lai dabūtu labu interviju, vajag atrast īsto cilvēku, sarunāt laiku, sagatavot jautājumus un cerēt, ka viņš atbildēs godīgi. Es nolēmu procesu optimizēt. Tāpēc ENINS.BLOG šoreiz intervē mani. Diemžēl intervētājs mani pazīst pārāk labi.
Es atvēru telefonu, lai paskatītos pulksteni. Pēc 20 minūtēm joprojām nezinu, cik ir pulkstenis.
Man vajadzēja tikai uzzināt, cik ir pulkstenis. Tas bija viss. Neuzzināt, ko dara cilvēks, kuru neesmu saticis kopš 2017. gada. Neapskatīties video par restorānu Gruzijā. Neuzzināt, ka kāds internetā atkal kļūdās. Vienkārši paskatīties pulksteni.
Kāpēc man patīk būvēt lietas, kuras neviens nav prasījis
Demo saturs. Īsa personīga piezīme par darbu bez pasūtījuma.