Alga par darbu. Dzeramnauda par attieksmi.

Šodien izlasīju Roja Puķes ierakstu par dzeramnaudu. Par tiem pāris eiro, kas pēc pusdienām paliek uz galda. Par jautājumu, vai dzeramnauda ir kļuvusi par kaut ko pašsaprotamu, vai tā ir jānopelna un vai vispār ir loģiski maksāt vēl kaut ko papildus, ja par pakalpojumu jau esi samaksājis uzņēmuma noteikto cenu.

Un es sapratu, ka uz šo jautājumu skatos mazliet citādi. Jo esmu bijis arī otrā bāra pusē.

No klienta puses viss šķiet diezgan vienkārši

Es atnāku uz bāru, pasūtu dzērienu, dzērienam ir cena, es šo cenu samaksāju. Darbinieks par savu darbu saņem algu. Matemātiski viss ir noslēdzies.

Un, ja skatāmies tikai šādi, jautājums tiešām ir pamatots: kāpēc man vēl būtu jāmaksā dzeramnauda? Tikai apkalpošana nav gluži matemātika. Cilvēks nav POS terminālis.

No otras bāra puses izskatās citādi

Var izdarīt savu darbu pilnīgi korekti. Pieņemt pasūtījumu, ieliet dzērienu, nolikt to priekšā, paņemt naudu, pateikt paldies. Nākamais. Un viss būs izdarīts pareizi.

Bet var arī paskatīties cilvēkam acīs, aprunāties, pajokot, atcerēties, ko viņš dzēra iepriekšējā reizē. Pamanīt, ka šodien viņš nav īpaši runīgs, un nelīst virsū ar savu jautrību. Vai tieši otrādi, saprast, ka cilvēks atnācis parunāties.

Var kaut ko ieteikt, pasmaidīt un izdarīt to mazo, grūti izmērāmo lietu, pēc kuras cilvēks no bāra aiziet mazliet priecīgāks nekā ienāca.

Darba aprakstā tādu punktu īsti neierakstīsi: “Darbinieka pienākums ir uzlabot klienta otrdienas vakaru par aptuveni 17 procentiem.” 😁 Bet tieši tas bieži notiek.

Un te sākas dzeramnauda

Tāpēc man dzeramnauda nekad nav šķitusi samaksa par to, ka man atnesa alu. Par alu es jau samaksāju. Arī par to, ka viesmīlis pieņēma pasūtījumu, es netieši jau esmu samaksājis.

Dzeramnauda drīzāk ir mazs signāls: “Paldies. Ar tevi bija forši.”

Un no otras letes puses tas nav tikai vēl viens eiro kabatā. Protams, arī nauda ir svarīga. Īpaši darbā, kur algas ne vienmēr ir fantastiskas un stundas mēdz būt garas. Dzeramnauda var būt ļoti reāls atspaids.

Bet tā ir arī motivācija. Ja tu centies, runājies ar cilvēkiem, joko, atceries viņus un mēģini radīt vietu, kurā gribas atgriezties, ir patīkami saņemt ļoti vienkāršu apliecinājumu: es to pamanīju.

Bet te ir svarīga otra puse

Dzeramnauda nedrīkst kļūt par pienākumu. Ja esi rupjš, nelaipns, ignorē cilvēku vai radi sajūtu, ka viņš ar savu klātbūtni tev traucē dzīvot, tad būtu diezgan savādi vēl sagaidīt 15 procentus par šo emocionālo piedzīvojumu.

Tieši tāpēc man nepatīk ideja par dzeramnaudu kā automātisku piemaksu. Īpaši brīdī, kad terminālis pēc pavisam parastas apkalpošanas jautā: 10%? 15%? 20%?

Un kaut kur vajadzētu būt vēl vienai pogai: “Mēs viens otram pateicām labdien.”

Dzeramnaudas skaistums pazūd tajā brīdī, kad pateicība kļūst obligāta. Jo tad tā vairs nav pateicība. Tas ir vienkārši vēl viens rēķins.

Man šķiet, ka robeža patiesībā ir ļoti vienkārša

Es nedomāju, ka cilvēkam būtu jāatstāj dzeramnauda tāpēc, ka viņš jūtas vainīgs to neatstāt. Es arī nedomāju, ka viesmīlim, bārmenim, taksistam, frizierim vai kurjeram tā automātiski pienākas.

Bet es noteikti vairs neskatos uz dzeramnaudu tikai kā uz piemaksu par pakalpojumu. Jo reizēm tu nemaksā par to, ko cilvēks izdarīja. Tu pasaki paldies par to, kā viņš lika tev justies.

Un tā ir diezgan liela atšķirība.

Alga ir par darbu. Dzeramnauda ir par to mazo ekstra, ko darba līgumā īsti nevar ierakstīt.

Un, manuprāt, tieši tādai tai arī vajadzētu palikt. Ne obligātai, ne izspiestai ar termināļa 20% pogu, ne pašsaprotamai.

Bet nopelnītai. Un dotai ar prieku.