Mēs visu laiku gaidām, kad sāksies īstā dzīve
Ir tāda dīvaina sajūta, ka dzīve visu laiku ir mazliet sagatavošanās stadijā. Vēl jāpabeidz šis darbs. Jāsakārto nauda. Jāsalabo tas, kas salūzis. Jāatbild uz ziņām. Jāpabeidz projekts. Jāsagaida nākamais mēnesis. Tad būs mierīgāk. Un tad beidzot varēs dzīvot. Problēma ir tāda, ka tas “tad” uzvedas diezgan nekaunīgi. Tiklīdz tu tam pietuvojies, tas paiet vēl dažus metrus uz priekšu.
Pēc šīs nedēļas būs mierīgāk
Šo es sev esmu teicis tik daudz reižu, ka tam vajadzētu būt uzdrukātam uz krūzes. Pēc šīs nedēļas būs mierīgāk. Pabeigšu dažas lietas, sakārtošu galvu un tad beidzot būs normāls ritms. Pienāk nākamā nedēļa. Protams, nekas nav mierīgāk. Vienkārši veco problēmu vietā ir atnākušas jaunas. Vienam darbam blakus nostājies vēl viens, kādam vajag atbildēt, kaut kur jāaizbrauc, kaut kas jānopērk, un suns skatās tā, it kā arī viņam būtu steidzams jautājums. Dzīve acīmredzot nav saņēmusi manu grafiku.
Mēs ļoti labi protam atlikt labās lietas
Ar nepatīkamām lietām viss ir skaidrs. Tās atliekam tāpēc, ka negribas. Dīvaināk ir tas, cik bieži atliekam patīkamo. Kaut kur aizbrauksim, kad būs vairāk laika. Satiksimies, kad būs mierīgāks periods. To pudeli atvērsim īpašā vakarā. To kreklu nevilkšu ikdienā, tas ir pārāk labs. Sāksim kaut ko jaunu, kad būs sakārtotas pārējās lietas. Mēs glabājam dzīvi labākam gadījumam. Un dažreiz tas labākais gadījums vienkārši nepiesakās.
Parastā otrdiena arī skaitās
Man šķiet, viena no grūtākajām lietām ir pieņemt, ka dzīves lielākā daļa nebūs kulminācija. Nebūs mūzikas fonā. Nebūs perfekta saulrieta. Neviens nepateiks, ka šis ir tas vakars, kuru pēc desmit gadiem atcerēsies. Būs otrdiena. Būs jāiznes miskaste, jāizdomā, ko ēst vakariņās, kāds būs atstājis krūzi nepareizajā vietā un telefonā būs 17 paziņojumi, no kuriem nevienu īpaši negribas atvērt. Un tomēr arī tā ir dzīve. Patiesībā statistiski tā ir gandrīz visa dzīve.
Varbūt nekas nav jāsagaida
Es nezinu, vai no tā visa ir kāda gudra mācība. Mani vienmēr dara mazliet aizdomīgu teksti, kuros cilvēks trīs rindkopās saprot dzīves jēgu un beigās dod piecus padomus, kā pareizi dzīvot. Es neko tādu neesmu sapratis. Man joprojām šķiet, ka pēc šīs nedēļas būs mierīgāk. Bet pēdējā laikā mēģinu vismaz pamanīt, ka arī šī nedēļa skaitās. Kafija no rīta. Saruna mašīnā. Vakariņas. Suns, kurš kaut ko grib. Cilvēks blakus. Piecas minūtes, kurās nekur nav jāskrien. Nevis pauze pirms dzīves. Pati dzīve.
Varbūt īstā dzīve nesāksies tad, kad viss beidzot būs sakārtots. Varbūt šis haoss arī bija tā īstā dzīve.
LASI TĀLĀK