Es atvēru telefonu, lai paskatītos pulksteni. Pēc 20 minūtēm joprojām nezinu, cik ir pulkstenis.

Operācija sākās veiksmīgi

Paņēmu telefonu, ekrāns iedegās, un tur, starp citu, jau bija pulkstenis. Šajā brīdī uzdevumu varēja uzskatīt par izpildītu. Cilvēks ar normālu paškontroli būtu nolicis telefonu atpakaļ uz galda un turpinājis dzīvi. Es ieraudzīju WhatsApp paziņojumu.

Nu labi, ātri apskatīšos. Atbildēju uz ziņu, tad pamanīju vēl vienu neatbildētu ziņu un atbildēju arī uz to. Kamēr biju tur, atcerējos, ka man pašam kādam vajadzēja nosūtīt bildi, tāpēc atvēru galeriju. Meklējot vajadzīgo attēlu, atradu pavisam citu un sāku domāt, kad es to vispār fotografēju. Pēc pāris minūtēm man jau bija pilnīgi cits uzdevums. Pulkstenis tikmēr turpināja eksistēt kaut kur fonā, neviena netraucēts.

Instagram bija kļūda

Es pat neatceros, kā tur nonācu, un tas laikam ir satraucošākais. Vienā brīdī meklēju fotogrāfiju, bet nākamajā jau skatījos video, kurā cilvēks ar kaut kādu speciālu instrumentu tīra zirga nagu. Man nav zirga. Es neplānoju iegādāties zirgu. Man nekad dzīvē nav bijusi nepieciešamība zināt, kā pareizi tīrīt zirga nagu.

Noskatījos līdz beigām.

Algoritms acīmredzot secināja, ka esmu cilvēks ar plašu interešu loku, tāpēc nākamais video bija par restorānu Tbilisi. Izskatījās garšīgi, tāpēc saglabāju. Man nav plāna braukt uz Tbilisi, bet tagad, ja pēkšņi divos naktī attapšos Gruzijā un gribēšu hinkali, būšu sagatavojies. Šajā ziņā telefons mani padara par ārkārtīgi kompetentu cilvēku situācijām, kuras, visticamāk, nekad nenotiks.

Tad kāds internetā kļūdījās

Un tad es atvēru komentārus. Te arī viss beidzās, jo ir ļoti grūti paiet garām cilvēkam, kurš internetā ar apbrīnojamu pašpārliecību raksta pilnīgas muļķības. Protams, es neko nerakstīju. Es tikai izlasīju vienu komentāru. Tad atbildi uz komentāru. Tad atbildi uz atbildi. Tad vēl vienu komentāru, jo tagad jau bija svarīgi saprast, ar ko šis viss beigsies.

Pēc septiņām minūtēm es emocionāli piedalījos konfliktā starp diviem cilvēkiem, kurus nepazīstu, par tēmu, kura mani pirms septiņām minūtēm vispār neinteresēja. Viens no viņiem beigās uzrakstīja "izglītojies", otrs ielika smejošo emoji, un es sapratu, ka diskusija acīmredzot sasniegusi akadēmisko kulmināciju.

Kāpēc es vispār paņēmu telefonu?

Šis jautājums parasti pienāk pēkšņi. Tu sēdi ar telefonu rokā un jūti, ka kaut kas nav izdarīts. Kaut kas ļoti vienkāršs. Varbūt vajadzēja pārbaudīt laikapstākļus? Atbildēt uz e-pastu? Paskatīties bankas kontu? Varbūt es gribēju kādam piezvanīt?

Tad atcerējos. Pulkstenis. Es gribēju paskatīties, cik ir pulkstenis.

Pagājušas aptuveni divdesmit minūtes. Šajā laikā esmu atbildējis uz ziņām, apskatījis vecas fotogrāfijas, apguvis zirga nagu kopšanas pamatus, atradis restorānu Gruzijā un iepazinies ar divu pilnīgi svešu cilvēku konfliktu. Esmu ieguvis pārsteidzoši daudz informācijas un neesmu noskaidrojis vienīgo informāciju, kuras dēļ paņēmu telefonu.

Nolieku telefonu uz galda un mēģinu atgriezties pie tā, ko darīju pirms tam. Paiet kādas piecpadsmit sekundes, un mani atkal sāk urdīt doma, ka kaut ko aizmirsu.

Paņemu telefonu.

Ā, pareizi. Cik ir pulkstenis?