Lieli mākslinieki mazā kafejnīcā
Ir kaut kas mazliet absurds brīdī, kad cilvēks, kuru esi pieradis redzēt televīzijā, koncertzālē vai uz lielas festivāla skatuves, pēkšņi stāv dažus metrus no tava galdiņa. Nav milzīga LED ekrāna. Nav barjeras starp skatuvi un skatītājiem. Nav tūkstoš cilvēku pūļa, kurā pazust. Ir kafejnīca. Daži galdi. Cilvēki ēd, dzer vīnu, sarunājas. Kāds vēl pēdējā brīdī pārbīda krēslu. Virtuvē turpinās sava dzīve. Un tad sākas koncerts. Man pēdējā laikā ir bijusi iespēja uz to paskatīties no otras puses. Nevis tikai atnākt uz gatavu pasākumu, bet redzēt, kā mazā vietā mēģina notikt kaut kas, kas pēc savas būtības ir daudz lielāks par pašu telpu.
Lielā skatuve visu padara lielāku
Lielā koncertā mākslinieks ir kaut kur tur. Ir gaismas, dūmi, ekrāni, apsardze, skatuves konstrukcijas un desmitiem metru starp cilvēku pirmajā rindā un cilvēku pie mikrofona. Pat tad, ja koncerts ir ļoti personisks, pati infrastruktūra visu padara monumentālu. Mazā vietā šī aizsargslāņa nav. Ja mākslinieks pasaka kaut ko starp dziesmām, tu dzirdi ne tikai tekstu. Tu redzi seju. Ja kāds pie galdiņa pasmejas, to dzird arī mākslinieks. Ja publika klusē, arī to nevar noslēpt aiz pieciem tūkstošiem cilvēku. Pēkšņi koncerts vairs nav vienvirziena pārraide. Tā ir saruna.
Piecu metru attālumā viss izskatās citādi
Un te es nerunāju teorētiski. ALBA ir spēlējuši Apvedceļš un Karakums. Te ir dziedājusi Olga Rajecka, Andris Ērglis, Žoržs Siksna, Guntis Veits un Liene Šomase. Tie ir vārdi, kurus esam pieraduši redzēt uz afišām, televīzijā, pilsētu svētkos un uz skatuvēm, kur starp mākslinieku un pēdējo skatītāju reizēm ir vairāk metru nekā visā ALBA kafejnīcā. Mellužos mērogs pēkšņi apgriežas otrādi. Mākslinieks ir turpat. Dažreiz burtiski dažus metrus no galdiņa. Tu redzi ne tikai priekšnesumu, bet arī to pussekundi pirms dziesmas, skatienu uz mūziķiem, smaidu par kaut ko, ko pateicis cilvēks pie pirmā galda. Pazūd tā dīvainā stikla siena, kas parasti eksistē starp “mākslinieku” un “publiku”. Un interesanti, ka mazā telpa viņus nepadara mazākus. Tā vienkārši ļauj mums pienākt tuvāk.
Mazai vietai tas ir nepraktiski
No organizēšanas puses, protams, romantika diezgan ātri sastopas ar matemātiku. Lielam māksliniekam ir sava cena. Mazai vietai ir ierobežots galdiņu skaits. Skaņai kaut kur jāatrodas. Cilvēkiem kaut kur jāsēž. Vēlams, lai viesmīlis varētu aiznest šķīvi, neizpildot parkūru starp skatuvi un trešo galdiņu. Un tad vēl ir laikapstākļi, tehnika, rezervācijas un desmit mazas lietas, par kurām skatītājam vispār nav jāzina. Tas nav īpaši efektīvs veids, kā organizēt koncertu. Varbūt tieši tāpēc tas ir interesants.
Mākslinieks uz brīdi kļūst par cilvēku pie blakus galdiņa
Man šajos vakaros visvairāk patīk nevis tas, ka var pateikt: pie mums uzstājās tas vai cits pazīstams vārds. Daudz interesantāks ir brīdis, kad pazīstamais vārds uz brīdi pazūd. Pirms koncerta cilvēks kaut kur noliek somu. Paprasa ūdeni. Pārbauda mikrofonu. Pēc koncerta ar kādu parunājas. Kāds grib bildi. Kāds vienkārši pasaka paldies. Tajā brīdī visa distance, ko gadiem būvē televīzija, plakāti un lielās skatuves, uz dažām minūtēm pazūd. Paliek cilvēks, kurš atnācis nospēlēt dziesmas citiem cilvēkiem. Tas ir ļoti sens darījums. Un izrādās, ka joprojām viens no labākajiem.
Varbūt kultūrai ne vienmēr vajag lielāku skatuvi
Mēs diezgan bieži panākumus mēram izmērā. Lielāka zāle. Vairāk biļešu. Lielāka skatuve. Vairāk cilvēku. Lielāks ekrāns. Tas viss ir saprotams. Bet varbūt ir arī pretējs virziens. Dažreiz interesantākais, ko vari izdarīt ar lielu mākslinieku, ir nevis uzbūvēt viņam vēl lielāku skatuvi. Bet nolikt viņu piecu metru attālumā no cilvēkiem. Un tad paskatīties, kas notiek.
Maza skatuve nepadara mākslinieku mazāku. Tā vienkārši ļauj mums pienākt tuvāk.
LASI TĀLĀK