Paroles drošības prasības ir aizgājušas par tālu
Kādreiz parole bija vienkārša lieta. Tu izdomāji vārdu, kuru atcerēsies, ievadīji to divreiz un dzīvoji tālāk. Protams, drošības ziņā cilvēce tolaik dzīvoja aptuveni ar principu “atslēga ir zem puķupoda”, tāpēc kaut ko mainīt vajadzēja. Un mēs mainījām. Tagad parolei jābūt vismaz 12 rakstzīmes garai, jāsatur lielais burts, mazais burts, cipars un īpašā rakstzīme. Spriežot pēc attīstības tempa, drīzumā būs nepieciešams arī viens hieroglifs, asinsgrupa un notariāli apliecināts pierādījums, ka paroli izdomāji pats.
Jūsu parole ir pārāk vāja
Labi. Mēģinām. kakis Pārāk īsa. MansKakis Vajag ciparu. MansKakis1 Vajag īpašo simbolu. MansKakis1! Un tad sistēma paskatās uz manu astoņos piegājienos konstruēto kiberdrošības pieminekli un paziņo: “Jūsu parole ir pārāk vāja.” Šajā brīdī tas jau sāk kļūt personiski.
Tāpēc es izdomāju kaut ko tādu, ko teorētiski nevarētu uzminēt pat cilvēks, kurš mani pazīst kopš bērnības. Ielieku vēl pāris ciparus, divus simbolus un lielo burtu vietā, kur lielajam burtam nav nekāda loģiska iemesla atrasties. Sistēma ir apmierināta. Es vairs nezinu savu paroli.
Šo paroli jūs jau esat izmantojis
Šis ir viens no skaistākajiem pārmetumiem internetā. Protams, esmu. Man nav slepenas rūpnīcas, kurā trīs maiņās strādā cilvēki un ražo jaunas paroles. Es esmu viens cilvēks ar ierobežotu skaitu kaķu vārdu, dzimšanas datumu un ideju, kur likt izsaukuma zīmi. Bet veco paroli izmantot nedrīkst.
Tāpēc sākas evolūcija. ManaParole1! ManaParole2! ManaParole3! Tas vairs nav drošības risinājums. Tas ir seriāls.
Tagad atkārtojiet paroli
Šis ir brīdis, kad sistēma pārbauda nevis drošību, bet manu īstermiņa atmiņu. Es tikko esmu izveidojis kaut ko līdzīgu Kafija!Nav3Parole#, un tagad man tas precīzi jāievada vēlreiz. Protams, pirmajā laukā es vairs nevaru redzēt, ko uzrakstīju. Tur ir tikai punktiņi. ●●●●●●●●●●●●●●● Ļoti noderīgi.
Kaut kur septītajā simbolā sāku šaubīties, vai tur bija lielais N, mazais n vai es vispār biju nolēmis izmantot vārdu “nav”. “Paroles nesakrīt.” Paldies. Sāksim dzīvi no jauna.
Mēs nosūtījām jums kodu
Beidzot parole pieņemta. Esmu gatavs ieiet. Nē. Tagad sistēma grib pārliecināties, ka es tiešām esmu es. Uz telefonu tiek nosūtīts sešciparu kods. Telefons ir man rokā, tāpēc šoreiz jūtos pārliecināts. Ievadu kodu. “Koda derīguma termiņš ir beidzies.” Tas pienāca pirms 14 sekundēm.
Pieprasu jaunu kodu. Pienāk divi kodi. Tagad man jāuzmin, kurš no tiem ir jaunais, jo abi paziņojumos izskatās vienādi. Izvēlos nepareizo. Drošības sistēma sāk uz mani skatīties tā, it kā es mēģinātu ielauzties Pentagonā. Es tikai gribu apskatīties savu elektrības rēķinu.
Apstipriniet šo ierīci
Tad pienāk nākamais līmenis. “Šī ierīce nav atpazīta.” Interesanti. Šis ir tas pats telefons, no kura šajā servisā esmu iegājis pēdējos divus gadus. Tas zina manu e-pastu, manu atrašanās valsti, manu pārlūkprogrammu un droši vien arī to, ka vakar 01:17 meklēju internetā, vai tomātu mērci var sasaldēt. Bet šodien mēs acīmredzot esam svešinieki.
Lai apstiprinātu telefonu, man jāatver e-pasts. Lai atvērtu e-pastu, man jāapstiprina pierakstīšanās citā ierīcē. Uz brīdi rodas sajūta, ka esmu nonācis digitālā escape room, kuru pats sev nopirku.
Beidzot esmu iekšā
Pēc divdesmit minūtēm parole ir nomainīta, e-pasts apstiprināts, kods ievadīts, ierīce atzīta un mana identitāte acīmredzot pierādīta ārpus saprātīgām šaubām. Esmu iekšā. Skatos uz sākumlapu. Un pēkšņi saprotu, ka vairs neatceros, kāpēc man šo lapu vispār vajadzēja. Aizveru.
Vismaz konts ir drošībā. Īpaši no manis.
LASI TĀLĀK