Mēs visi internetā izliekamies, ka izlasījām Terms & Conditions

Es piekrītu. Kam? Nav svarīgi.

Parasti viss sākas nevainīgi. Gribu izmantot kādu aplikāciju, nopirkt biļeti vai pieslēgties servisam. Ievadu e-pastu, paroli, varbūt apstiprinu telefonu, un tad pēkšņi starp mani un to, ko gribu izdarīt, nostājas 48 lappuses juridiska teksta. Apakšā ir ķeksītis. “Esmu izlasījis un piekrītu.” Šajā brīdī neviena no iesaistītajām pusēm īsti negaida, ka es to izlasīšu. Uzņēmums zina. Es zinu. Poga zina. Mēs visi vienkārši turpinām šo savādo teātri.

Protams, esmu izlasījis

Nospiežot ķeksīti, es juridiski pārvēršos par ļoti centīgu cilvēku. Cilvēku, kurš tikko ir rūpīgi izlasījis 14 000 vārdu dokumentu par datu apstrādi, licences nosacījumiem, atbildības ierobežojumiem un jurisdikciju. Patiesībā es dokumentu atvēru pirms četrām sekundēm.

Dažās vietnēs vismaz jāaizritina līdz apakšai. Tas rada skaistu ilūziju, ka lasīšana ir notikusi. Es ar pirkstu aizsūtu četrdesmit juridiska teksta lappuses kosmosā un beigās nospiežu ACCEPT. Gatavs. Juridiskā izglītība iegūta.

Varbūt es tikko atdevu savu pirmdzimto

Teorētiski tur varētu būt rakstīts gandrīz jebkas. “Piekrītot šiem noteikumiem, lietotājs katru otro ceturtdienu uzņēmuma birojam piegādā vienu kazu.” Accept. “Uzņēmumam ir tiesības nepieciešamības gadījumā izmantot jūsu virtuvi.” Accept. “Reģistrējoties jūs piekrītat, ka jūsu pirmdzimtais bērns turpmāk strādās klientu atbalsta nodaļā.” Accept.

Smieklīgā daļa ir tāda, ka pētnieki patiešām ir izmēģinājuši līdzīgu triku. Eksperimentā Terms of Service tekstā bija iekļauts absurds punkts par pirmdzimtā bērna nodošanu, un cilvēki tik un tā piekrita. Tas mani nevis pārsteidz, bet nomierina. Tātad problēma neesmu tikai es.

“Jūs jebkurā brīdī varat atteikties”

Šī frāze parasti izklausās ļoti demokrātiski. Protams, varu atteikties. Man tikai jāiet uz Settings, tad Privacy, tad Account, tad Data, tad Advanced Settings, tad jāatrod pelēka saite ar 11 pikseļu fontu, jāievada parole, jāapstiprina e-pasts un jānorāda, kāpēc vēlos aiziet. Pēc tam pienāk ziņa: “Žēl, ka aizejat! Vai tiešām?” Jā. “Tiešām tiešām?” Jā. “Varbūt tomēr Newsletter?” Nē.

Bet kāda ir alternatīva?

Te sākas interesantā daļa. Pieņemsim, ka es tiešām izlasu visu dokumentu un 37. lapā atrodu punktu, kas man nepatīk. Ko es darīšu? Piezvanīšu uzņēmuma juristam? “Labdien. Kopumā jūsu aplikācija man patīk, bet 14.3. punkta otrajā daļā gribētu nelielas izmaiņas.” Diez vai sāksies sarunas. “Kaspar, labs punkts. Mēs pārrakstīsim līgumu.” Nē.

Manas reālās izvēles lielākoties ir divas: ACCEPT vai ej prom. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šādus līgumus cilvēki uztver vairāk kā šķērsli līdz produktam, nevis reālas sarunas par noteikumiem.

Visvairāk lasītais teksts, kuru neviens nelasa

Tāpēc Terms & Conditions ir viens no skaistākajiem interneta paradoksiem. Milzīgs darba apjoms tiek ieguldīts dokumentā, kuru visi uzskata par ārkārtīgi svarīgu un kuru gandrīz visi cenšas pēc iespējas ātrāk dabūt prom no ekrāna. Juristi raksta. Uzņēmumi publicē. Mēs piekrītam. Neviens neuzdod liekus jautājumus.

Un pēc tam dzīvojam tālāk juridiski nevainojamās attiecībās, par kuru noteikumiem viena puse zina ļoti daudz, bet otra zina, kur atradās poga ACCEPT.

Esmu izlasījis un piekrītu

Tāpēc nākamreiz, kad redzēšu šo ķeksīti, es droši vien darīšu tieši to pašu, ko vienmēr. Neizlasīšu. Nospiedīšu. Un uz pussekundi kļūšu par cilvēku, kurš it kā tikko rūpīgi iepazinies ar visu dokumentu.

Varbūt kādreiz izrādīsies, ka esmu piekritis nodot uzņēmumam savu māju, automašīnu un vienu kazu katra mēneša pirmajā otrdienā. Bet līdz tam:

I have read and agree to the Terms & Conditions. ☑ Protams.