Lūdzu, atskaņojiet Latviju. Vismaz 30%.
Latvijā radītas mūzikas īpatsvaru radio plānots pakāpeniski palielināt līdz 30%. Bet vai procentu zīme pati spēj radīt pieprasījumu pēc Latvijas mūzikas?
Latvijā ir lietas, kuras tradicionāli mēra procentos. PVN, vēlēšanu rezultātus, alkohola saturu un iespēju, ka augustā tomēr vajadzēs jaku. Drīzumā šim sarakstam varētu pievienoties arī Latvijas mūzika radio.
Kultūras ministrijas virzītais priekšlikums paredz noteikt minimālo Latvijā radītas mūzikas īpatsvaru radio programmās. Plāns ir pakāpenisks: 10% no 2028. gada, 20% no 2029. gada un 30% no 2030. gada. Tātad neviens 1. janvāra rītā neielauzīsies radiostacijā ar Raimonda Paula disku un hronometru.
Idejas pamatojums arī nav grūti saprotams. Latvijas mūziķi rada mūziku Latvijā, bet Latvijas radio ēterā tai ne vienmēr izdodas nonākt. Kultūras ministrijas publicētie dati rāda, ka pašlaik Latvijā radīta mūzika radio vidēji veido ap 19% no satura, taču starp stacijām atšķirības ir milzīgas. Dažās vietējās mūzikas ir vairāk nekā 30%, citās tā praktiski neskan.
Un tad rodas šķietami ļoti vienkāršs jautājums. Ja ne Latvijas radio, tad kur Latvijas mūzikai skanēt?
Problēma ir tāda, ka radio ir nejauks paradums vienkāršus jautājumus pārvērst sarežģītos.
Radio nav Spotify ar antenu
Radiostacija nav milzīga mape ar dziesmām, no kuras dīdžejs ik pēc trim minūtēm izvelk kaut ko, kas viņam tajā brīdī iepatīkas. Vismaz normālā gadījumā.
Katrai stacijai ir formāts, auditorija, skaņa un diezgan precīzs priekšstats par to, kādēļ cilvēks, braucot uz darbu, izvēlas tieši šo frekvenci. Viena spēlē aktuālo popmūziku, cita klasiku, cita alternatīvo mūziku, vēl cita ir atradusi nišu, kurā bungas acīmredzot ir aizliegtas ar starptautisku konvenciju.
Tāpēc prasība “30% Latvijā radītas mūzikas” uz papīra izskatās daudz vienkāršāka nekā radio studijā.
Ja konkrētajā formātā Latvijā tiek radīts pietiekami daudz atbilstošas mūzikas, viss lieliski. Ja netiek, sākas interesantā daļa. Vai radiostacijai jāmaina savs formāts, lai izpildītu kvotu? Vai jāatskaņo viena un tā pati mūzika biežāk? Vai arī kādam būs jāizveido Latvijas industriālā somu polkas kolektīvs, jo tirgū pēkšņi radusies ļoti specifiska vakance?
Tas nav arguments pret Latvijas mūziku. Tas ir arguments par to, ka 30% vienā radio var nozīmēt kaut ko pilnīgi citu nekā 30% citā.
Starp citu, daži jau gandrīz tur ir
Te diskusija kļūst interesantāka, jo Kultūras ministrijas publiskotie dati mazliet sabojā iespēju visu pasniegt kā gaidāmo radio apokalipsi.
Pēc KM minētajiem LaIPA un Radiomonitor datiem Star FM Latvijā radītās mūzikas īpatsvars ir 31%, Radio SWH 29%, Radio Skonto 22%, Kurzemes Radio 32% un Radio NABA 32%. Tātad vismaz daļai lielo un atšķirīgo radiostaciju 30% nav kāda mistiska Everesta virsotne, kurā cilvēks var nokļūt tikai ar skābekļa balonu un “Prāta vētras” diskogrāfiju mugursomā.
Vienlaikus ir vairāk nekā desmit staciju, kurās Latvijas mūzikas īpatsvars ir zem viena procenta vai tās nav vispār. Kultūras ministrija norāda, ka lielākoties tās ir stacijas, kas valsts īpašumā esošās frekvencēs pārraida Krievijā radītu mūziku.
Un te jautājums vairs nav tikai par mūziķu honorāriem. Tas kļūst arī par jautājumu, kam Latvijā piešķirtā radiofrekvence vispār ir domāta un vai valstij ir pamats prasīt kaut nelielu vietējās kultūras klātbūtni resursā, kuru pati valsts regulē.
Tas jau ir daudz interesantāks strīds nekā “latviešu dziesmas pret ārzemju dziesmām”.
Tad ierodas 12 miljoni
Radio nozare savukārt brīdina par ekonomiskajām sekām. EHR Mediju grupa publiskajā diskusijā pretstatījusi divus skaitļus: likumprojekta anotācijā prognozētos aptuveni 208 tūkstošus eiro papildu atlīdzībā Latvijas autoriem un izpildītājiem pēc pilnas kvotas ieviešanas un aptuveni 12 miljonus eiro lielo Latvijas radio reklāmas tirgu gadā. Nozares arguments ir, ka nevajadzētu apdraudēt daudz lielāku tirgu, mēģinot radīt salīdzinoši nelielu papildu ieguvumu.
Divpadsmit miljoni pret divsimt tūkstošiem, protams, izskatās iespaidīgi. Gandrīz gribas spēli beigt un iet mājās.
Tikai tie nav divi cipari, kurus var vienkārši nolikt svaru kausos.
208 tūkstoši ir prognozētais papildu atlīdzības apjoms, bet 12 miljoni ir visa radio reklāmas tirgus apjoms. Lai tos tieši salīdzinātu, būtu jāpieņem, ka kvotu ieviešana kaut kādā veidā apdraud visu vai būtisku daļu no šiem 12 miljoniem. Tā ir nozares pausta riska argumentācija, nevis jau noticis ekonomisks rezultāts.
Tas nenozīmē, ka radio bažas ir izdomātas. Ja klausītājam nepatīk tas, ko stacija sāk spēlēt, viņam nav pienākuma patriotiski palikt pie tās pašas frekvences. Viņš nospiež pogu. Radio auditorija samazinās. Reklāmdevējs pamana. Excel sāk svīst.
Bet starp “var ietekmēt klausītāju paradumus” un “apdraudēti 12 miljoni” tomēr ir diezgan daudz ētera.
Un cikos skaitās Latvija?
Vēl viena būtiska detaļa ir, kad vietējā mūzika skan.
Latvijas Mūzikas padome pati ir aicinājusi paredzēt, ka noteikta daļa Latvijā radītās mūzikas tiek atskaņota laikā, kad radio sasniedz būtisku auditorijas daļu. Tam ir acīmredzama loģika. Kvotai nav lielas kultūrpolitiskas jēgas, ja radiostacija visus nepieciešamos procentus rūpīgi saliek laikā starp “ar labu nakti” un pirmo maizes mašīnu pie lielveikala.
No otras puses, tieši dienas ēters radiostacijai ir vērtīgākais. Tur atrodas lielākā auditorija, reklāma un rūpīgāk būvētais muzikālais formāts.
Tāpēc strīds patiesībā nav tikai par procentiem. Tas ir par programmas kontroli.
Kurā brīdī valsts pamatoti pasaka: “Mēs gribam, lai Latvijas kultūrai Latvijas ēterā ir vieta,” un kurā brīdī radiostacija pamatoti atbild: “Paldies, bet mēs labāk zinām, ko grib klausīties mūsu auditorija”?
Uz šo jautājumu procentu zīme pati neatbild.
30% nav mūzikas politika
Man šajā diskusijā pietrūkst vēl vienas lietas.
Kvota var panākt, ka Latvijas mūzika tiek atskaņota. Tā nevar panākt, ka cilvēkam šī mūzika patīk.
Tās ir divas ļoti dažādas lietas.
Ja mērķis ir spēcīgāka Latvijas mūzikas industrija, tad radio ēters ir tikai viena sistēmas daļa. Ir vajadzīga mūzikas radīšana, producenti, ierakstu infrastruktūra, koncerti, eksports, mediji, algoritmiskās platformas, jauno mākslinieku atklāšana un, visbeidzot, auditorija, kura šo mūziku pati grib klausīties.
Radio kvota var atvērt durvis. Tā nevar piespiest cilvēku pa tām ienākt.
Un varbūt tieši tāpēc šī diskusija ir vērtīga. Nevis tādēļ, lai noskaidrotu, vai 30 ir labāks skaitlis par 20 vai 25, bet lai beidzot normāli izrunātu, kādu vietu Latvijas mūzikai mēs vispār gribam savā mediju telpā un ko esam gatavi darīt, lai cilvēki to izvēlētos arī tad, kad neviens viņiem nestāv blakus ar likumu.
Jo pats labākais scenārijs Latvijas mūzikai nebūtu radiostacija, kas spēlē 30%, jo tā rakstīts normatīvajā aktā.
Labākais scenārijs būtu radiostacija, kas spēlē 30%, jo cilvēki grib klausīties.
#DIENASDOMA
Latvijas mūzikai vajag vietu ēterā. Būtu tikai labi, ja kopā ar procentiem mēs neaizmirstu ielikt arī klausītāju.
AVOTI
LASI TĀLĀK