Un te jautājums vairs nav tikai par mūziķu honorāriem. Tas kļūst arī par jautājumu, kam Latvijā piešķirtā radiofrekvence vispār ir domāta un vai valstij ir pamats prasīt kaut nelielu vietējās kultūras klātbūtni resursā, kuru pati valsts regulē.
Tas jau ir daudz interesantāks strīds nekā “latviešu dziesmas pret ārzemju dziesmām”.
Tad ierodas 12 miljoni
Radio nozare savukārt brīdina par ekonomiskajām sekām. EHR Mediju grupa publiskajā diskusijā pretstatījusi divus skaitļus: likumprojekta anotācijā prognozētos aptuveni 208 tūkstošus eiro papildu atlīdzībā Latvijas autoriem un izpildītājiem pēc pilnas kvotas ieviešanas un aptuveni 12 miljonus eiro lielo Latvijas radio reklāmas tirgu gadā. Nozares arguments ir, ka nevajadzētu apdraudēt daudz lielāku tirgu, mēģinot radīt salīdzinoši nelielu papildu ieguvumu.
Divpadsmit miljoni pret divsimt tūkstošiem, protams, izskatās iespaidīgi. Gandrīz gribas spēli beigt un iet mājās.
Tikai tie nav divi cipari, kurus var vienkārši nolikt svaru kausos.
208 tūkstoši ir prognozētais papildu atlīdzības apjoms, bet 12 miljoni ir visa radio reklāmas tirgus apjoms. Lai tos tieši salīdzinātu, būtu jāpieņem, ka kvotu ieviešana kaut kādā veidā apdraud visu vai būtisku daļu no šiem 12 miljoniem. Tā ir nozares pausta riska argumentācija, nevis jau noticis ekonomisks rezultāts.
Tas nenozīmē, ka radio bažas ir izdomātas. Ja klausītājam nepatīk tas, ko stacija sāk spēlēt, viņam nav pienākuma patriotiski palikt pie tās pašas frekvences. Viņš nospiež pogu. Radio auditorija samazinās. Reklāmdevējs pamana. Excel sāk svīst.
Bet starp “var ietekmēt klausītāju paradumus” un “apdraudēti 12 miljoni” tomēr ir diezgan daudz ētera.
Un cikos skaitās Latvija?
Vēl viena būtiska detaļa ir, kad vietējā mūzika skan.
Latvijas Mūzikas padome pati ir aicinājusi paredzēt, ka noteikta daļa Latvijā radītās mūzikas tiek atskaņota laikā, kad radio sasniedz būtisku auditorijas daļu. Tam ir acīmredzama loģika. Kvotai nav lielas kultūrpolitiskas jēgas, ja radiostacija visus nepieciešamos procentus rūpīgi saliek laikā starp “ar labu nakti” un pirmo maizes mašīnu pie lielveikala.
No otras puses, tieši dienas ēters radiostacijai ir vērtīgākais. Tur atrodas lielākā auditorija, reklāma un rūpīgāk būvētais muzikālais formāts.
Tāpēc strīds patiesībā nav tikai par procentiem. Tas ir par programmas kontroli.
Kurā brīdī valsts pamatoti pasaka: “Mēs gribam, lai Latvijas kultūrai Latvijas ēterā ir vieta,” un kurā brīdī radiostacija pamatoti atbild: “Paldies, bet mēs labāk zinām, ko grib klausīties mūsu auditorija”?
Uz šo jautājumu procentu zīme pati neatbild.
30% nav mūzikas politika
Man šajā diskusijā pietrūkst vēl vienas lietas.
Kvota var panākt, ka Latvijas mūzika tiek atskaņota. Tā nevar panākt, ka cilvēkam šī mūzika patīk.
Tās ir divas ļoti dažādas lietas.
Ja mērķis ir spēcīgāka Latvijas mūzikas industrija, tad radio ēters ir tikai viena sistēmas daļa. Ir vajadzīga mūzikas radīšana, producenti, ierakstu infrastruktūra, koncerti, eksports, mediji, algoritmiskās platformas, jauno mākslinieku atklāšana un, visbeidzot, auditorija, kura šo mūziku pati grib klausīties.
Radio kvota var atvērt durvis. Tā nevar piespiest cilvēku pa tām ienākt.
Un varbūt tieši tāpēc šī diskusija ir vērtīga. Nevis tādēļ, lai noskaidrotu, vai 30 ir labāks skaitlis par 20 vai 25, bet lai beidzot normāli izrunātu, kādu vietu Latvijas mūzikai mēs vispār gribam savā mediju telpā un ko esam gatavi darīt, lai cilvēki to izvēlētos arī tad, kad neviens viņiem nestāv blakus ar likumu.
Jo pats labākais scenārijs Latvijas mūzikai nebūtu radiostacija, kas spēlē 30%, jo tā rakstīts normatīvajā aktā.
Labākais scenārijs būtu radiostacija, kas spēlē 30%, jo cilvēki grib klausīties.
#DIENASDOMA
Latvijas mūzikai vajag vietu ēterā. Būtu tikai labi, ja kopā ar procentiem mēs neaizmirstu ielikt arī klausītāju.
AVOTI