Neievēlēts. Bet ar kompensāciju.

Kad vēlētāji pasaka «nē», valsts vēl kādu laiku saka «lūdzu».

Neievēlēts. Bet ar kompensāciju.

Aktieris Gundars Āboliņš intervijā TV24 asi kritizējis Saeimā neievēlēto deputātu kompensācijas. Viņš jautā, kāpēc pēc vēlētāju uzticības zaudēšanas politiķiem vēl pienākas trīs mēnešalgu pabalsts, un rosina šo naudu labāk novirzīt Bērnu slimnīcai.

Tas ir emocionāls izteikums. Taču aiz emocijām slēpjas pavisam konkrēta problēma.

Trīs mēneši. Gandrīz 13 tūkstoši eiro.

2026. gadā Saeimas deputāta pamata mēnešalga ir 4330 eiro pirms nodokļiem. Trīs mēnešalgas ir 12 990 eiro bruto. Atlīdzības likuma 17. panta vienpadsmitā daļa paredz, ka deputāts, kura mandāts beidzas līdz ar Saeimas pilnvarām un kurš nav ievēlēts nākamajā Saeimā, saņem vienreizēju trīs mēnešalgu pabalstu. Ja deputāts drīz atgriežas Saeimā, piemēro likumā noteiktos ierobežojumus. Šeit nav runa par nelikumīgu maksājumu. Tieši pretēji. Viss ir likumīgi. Un varbūt tieši tas ir visinteresantākais.

Bet kurš kompensē zaudējumu pārējiem?

Iedomāsimies parastu situāciju. Cilvēks strādā uzņēmumā. Uzņēmums zaudē klientus. Ieņēmumi samazinās. Darba vietu likvidē. Atkarībā no uzteikuma pamata un darba stāža cilvēkam var pienākties atlaišanas pabalsts. Taču ne katrā gadījumā un ne automātiski trīs mēnešalgu apmērā. Viņam jāmeklē jauns darbs, jāmaksā rēķini un jādomā, kā izdzīvot. Deputāta mandāts, protams, nav tas pats, kas darba līgums. Tomēr jautājums paliek: kāpēc tieši trīs mēnešalgas? Vai tā ir samērīga sociālā garantija vai privilēģija?

Vēlēšanas ir risks. Nevis nelaimes gadījums.

Deputāts nevar zināt, vai pēc četriem gadiem tiks ievēlēts atkārtoti. Taču šis risks ir zināms jau pirms kandidēšanas. Neviens nekļūst par Saeimas deputātu nejauši. Arī uzņēmējs nezina, vai pēc četriem gadiem viņa uzņēmums pastāvēs. Arī pašnodarbinātais nezina, vai nākamajā mēnesī būs klienti. Jautājums nav par to, vai deputātam pēc amata zaudēšanas vispār pienākas sociālā aizsardzība. Jautājums ir par tās apmēru un taisnīgumu.

Vai Bērnu slimnīcai šī nauda noderētu vairāk?

Āboliņa ierosinājums ir emocionāli spēcīgs. Valsts budžets nav tik vienkāršs, lai vienu izdevumu pozīciju automātiski pārvērstu citā. Un bērnu veselības aprūpi nedrīkstētu padarīt atkarīgu no tā, cik deputātu zaudējuši vēlēšanās. Taču šis salīdzinājums liek domāt par prioritātēm. Katram valsts budžeta eiro ir alternatīvs pielietojums.

Likumīgs vēl nenozīmē taisnīgs

Parlamentā ir cilvēki, kuri savu darbu dara godprātīgi. Arī viņiem ir ģimenes un dzīve pēc politikas. Atlaišanas pabalsti pastāv arī citās profesijās. Pati ideja par pārejas periodu nav absurda. Tomēr demokrātijā ar argumentu «tā paredz likums» nepietiek, lai izbeigtu diskusiju. Likumus iespējams mainīt. Var diskutēt par mazāku pabalstu, tā sasaisti ar amatā nostrādāto laiku vai citiem samērīguma kritērijiem. Gundars Āboliņš bija skarbs. Var piekrist viņa tonim vai nepiekrist. Taču jautājums ir precīzs: ja politiķis zināja, ka var netikt ievēlēts, kāpēc sabiedrībai šis risks jāapdrošina tieši ar trīs mēnešalgām? Jo uzticību nevar izmaksāt kompensācijā.

Avoti

Saeima — deputātu atalgojums un kompensācijas

Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums

LASI TĀLĀK