Kad Latvijas filma iegūst starptautisku atzinību, mēs priecājamies. Pilnīgi pamatoti. Uz brīdi Latvijas kino kļūst par valsts lepnumu, un mēs atceramies, cik svarīgi ir mūsu talantīgie režisori, operatori, animatori, aktieri un pārējie kino cilvēki. Tad paiet kāds laiks, un atkal sākas diskusija, vai tam visam tiešām vajag tik daudz naudas.
Mēs gribam Latvijas filmas starptautiskos festivālos, pasaules kinoteātros un lielajās straumēšanas platformās. Gribam, lai tās konkurē ar valstīm, kurās ir ievērojami lielāks tirgus un plašākas finansēšanas iespējas. Bet vienlaikus mēdzam izturēties pret kino tā, it kā tas būtu hobijs, ar kuru cilvēki nodarbojas brīvajā laikā.
Un tad kāds pajautā, kāpēc Latvijas kino cilvēki tik bieži runā par finansējumu. Tāpēc, ka kamera pati nenopērkas. Arī aktierim ar aplausiem komunālos maksājumus nomaksāt ir sarežģīti.
Bet vai valstij vispār jāmaksā par kino?
Tas ir godīgs jautājums. Valstij ir daudz vajadzību: slimnīcas, skolas, ceļi, drošība un sociālā aizsardzība. Tāpēc, ja kino nozare prasa publisku naudu, tai jāspēj paskaidrot, kāpēc sabiedrībai šāds ieguldījums ir vajadzīgs.
Atbilde nav tikai kultūras prestižs vai balvas. Kino ir arī ekonomiska darbība. Tas dod darbu cilvēkiem, izmanto pakalpojumus, attīsta profesionālas prasmes un var piesaistīt ārvalstu projektus. Bet ir vēl kāda lieta, kuru izmērīt naudas izteiksmē ir daudz grūtāk. Kino saglabā mūsu pašu pieredzi.
Nevis tikai vēsturiskus notikumus vai slavenu cilvēku biogrāfijas. Arī to, kā mēs runājam, kā strīdamies, kā mīlam, kā izskatās mūsu mājas, pilsētas un ikdiena. Filma var saglabāt veselu laikmetu, pat ja tās veidotāji sākotnēji nemaz nav domājuši par vēstures dokumentēšanu.
Un diez vai pasaules lielākās studijas pašas no sevis sacentīsies par iespēju uzņemt filmu par cilvēku, kurš novembra vakarā Mellužos sēž virtuvē un mēģina saprast, ko darīt ar savu dzīvi. Lai gan es tādu filmu labprāt noskatītos.
Varbūt problēma nav tikai naudas daudzumā
Te es gribētu uzdot neērtu jautājumu arī pašai kino nozarei. Pieņemsim, ka finansējums palielinās un tiek uzņemtas vairākas jaunas Latvijas filmas. Lieliski. Bet kas notiek pēc tam?
Vai skatītājs par tām uzzina? Vai tās nonāk līdz cilvēkiem ārpus Rīgas? Vai tās ir pieejamas internetā? Vai cilvēks pēc pirmizrādes var filmu legāli noskatīties arī mājās, nevis gaidīt nenoteiktu laiku, līdz tā kaut kur parādīsies?
Mums nevajadzētu runāt tikai par filmu ražošanu, aizmirstot par to dzīvi pēc pirmizrādes. Protams, ne katrai filmai jākļūst par masu hitu. Mākslas vērtība nav vienāda ar pārdoto biļešu skaitu. Tomēr publiski atbalstītai kino nozarei vajadzīga arī nopietna saruna par auditoriju, izplatīšanu un pieejamību. Nepietiek ar to, ka mūsu stāsti top. Ir svarīgi, lai tos var atrast.
Un tad vēl ir lielā pasaule
Straumēšanas platformu nodevas diskusijā parādījies arī arguments par Latvijas attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Premjers paudis bažas, ka šāds regulējums varētu ietekmēt sadarbību ar stratēģiskajiem partneriem un potenciālās investīcijas. Kino nozares pārstāvji savukārt norādījuši, ka līdzīgi vietējā satura ieguldījumu mehānismi jau darbojas vairākās Eiropas valstīs.
Šos argumentus ir vērts izvērtēt pēc faktiskās ekonomiskās ietekmes, nevis tikai skaļuma publiskajā telpā. Latvijai ir svarīga starptautiskā sadarbība. Tikpat svarīga ir iespēja veidot savu kultūras politiku un attīstīt vietējo audiovizuālo nozari. Es nedomāju, ka šīs intereses automātiski ir savstarpēji izslēdzošas.
Mums nav obligāti jātaisa mazāka Holivuda. Mums ir jātaisa Latvijas kino.
Kurš tad maksās par mūsējiem?
Es nezinu, vai tieši 3,5% nodeva ir labākais iespējamais finansēšanas modelis. To vajag vērtēt pēc aprēķiniem, juridiskajām sekām un pieredzes citās valstīs. Tāpat negribētu apgalvot, ka vēl viens miljons no valsts budžeta automātiski atrisinās visas nozares problēmas.
Bet vienu lietu gan es zinu. Filmas nerodas no tā, ka mēs tās ļoti gribam. Tās rodas tad, kad kāds uzņemas risku, iegulda laiku, darbu, naudu un vairākus gadus savas dzīves, lai ideja kļūtu par kaut ko, ko citi cilvēki var redzēt un piedzīvot.
Mēs dzīvojam laikā, kad pasaules stāsti ir pieejami gandrīz neierobežotā daudzumā. Tas ir brīnišķīgi. Es negribētu atteikties ne no amerikāņu kino, ne korejiešu seriāliem, ne Eiropas autorfilmām. Bet es negribu arī tādu nākotni, kurā Latvijas stāsti kļūst par retu izņēmumu milzīgā starptautiskā satura katalogā.
Jo, ja mēs paši savus stāstus neuzskatīsim par pietiekami vērtīgiem, lai tajos ieguldītu, diez vai kāds cits to darīs mūsu vietā. Un varbūt tieši tāpēc jautājums nav tikai par Netflix nodokli, vienu miljonu vai nākamā gada budžetu.
Jautājums ir par to, vai pēc divdesmit gadiem mums būs pietiekami daudz filmu, kurās atpazīt pašiem sevi. Nevis tikai to, kāda izskatījās pasaule. Bet arī to, kādi tajā bijām mēs.
Avoti un faktu pārbaude
Ministru kabinets, 13.10.2026: https://www.mk.gov.lv/lv/jaunums/ministru-prezidents-un-kino-nozares-parstavji-vienojas-par-papildu-finansejumu-latvijas-kino-nozarei-2027-gada
LSM, 13.10.2026: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/13.10.2026-kulbergs-kino-nozarei-no-2027-gada-sola-papildu-miljonu-eiro-rosina-atlikt-lemsanu-par-ta-saukto-netflix-nodevu-precizets.a667333/
Saeima, 29.09.2026: https://saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/35922-saeima-plano-vienkarsot-socialas-palidzibas-sanemsanu-iedzivotajiem-vairs-nebus-jaiesniedz/36225-no-nakama-gada-lielajam-straumesanas-platformam-bus-jaiegulda-nauda-latvijas-kino-attistiba