Mēs maksājam par pasaules stāstiem. Bet kurš maksās par mūsējiem?

Latvijas kino finansēšana, straumēšanas platformu nodeva un jautājums par mūsu pašu stāstu nākotni.

Mēs maksājam par pasaules stāstiem. Bet kurš maksās par mūsējiem?

Ir diezgan fantastisks laiks, kurā dzīvot, ja tev patīk kino. Par viena kinoteātra apmeklējuma cenu mēnesī vari dabūt pieeju filmām un seriāliem no visas pasaules. Amerikāņu drāmas, korejiešu trilleri, spāņu kriminālseriāli un dokumentālās filmas par cilvēkiem, kuriem acīmredzot nekad nav ienācis prātā vienkārši dzīvot mierīgi.

Vakarā apsēdies dīvānā, ieslēdz televizoru un izvēlies. Precīzāk, divdesmit minūtes mēģini izvēlēties, pēc tam kļūst par vēlu skatīties filmu un aizej gulēt.

Bet mani šajā bezgalīgajā piedāvājumā interesē kāds cits jautājums. Kur šajā sistēmā paliek Latvijas stāsti? Un kurš maksā par to, lai tie vispār taptu?

Netflix nodoklis, kurš nav gluži Netflix nodoklis

Oktobrī Latvijas kino nozare atkal nonāca politiskās diskusijas centrā. Šoreiz nevis kādas filmas pirmizrādes vai festivāla balvas dēļ, bet gan naudas dēļ.

Tā sauktā Netflix nodeva paredzētu, ka straumēšanas platformām vismaz 3,5% no iepriekšējā gadā Latvijā gūtajiem attiecīgajiem ieņēmumiem būtu jāiegulda vietējā audiovizuālā satura veidošanā. To varētu darīt, finansējot filmas un seriālus, iegādājoties izplatīšanas tiesības vai iemaksājot Nacionālā kino centra budžetā. Nozares aplēses liecina par iespējamiem 600 tūkstošiem līdz vienam miljonam eiro gadā.

Un te sākas interesantākais. Jo šis nav tikai jautājums par nodokli. Tas ir jautājums par to, vai uzņēmumiem, kuri pelna ar Latvijas skatītāju uzmanību un naudu, būtu jāpiedalās arī Latvijas stāstu radīšanā.

No vienas puses, izklausās loģiski. No otras puses, katrs jauns pienākums uzņēmumam rada izmaksas, un ir vērts jautāt, kā tās ietekmēs konkurenci, pakalpojumu cenas un investīcijas. Es negribētu šo sarunu reducēt līdz tam, ka vienā pusē ir labie kino cilvēki, bet otrā ļaunais Netflix. Dzīve ir sarežģītāka. Arī kino finansēšana.

Viens miljons, un visi uz brīdi var apsēsties

13. oktobrī Ministru prezidents Andris Kulbergs tikās ar kino nozares pārstāvjiem. Pēc sarunas tika solīts 2027. gada budžetā Latvijas kino paredzēt papildu vienu miljonu eiro. Nozare to pieņēma kā pagaidu kompromisu, vienlaikus uzsverot, ka ilgtermiņa finansēšanas jautājums nav atrisināts. Konkrēts finansējuma avots vēl nav nosaukts, un nodevas jautājums paliek atvērts.

Miljons eiro, protams, nav maza nauda. Arī kino nozarē, kur vienas filmas budžets var būt lielāks par summu, kuru vidusmēra cilvēks dzīves laikā vispār redzēs savā bankas kontā. Tomēr te ir kāda būtiska atšķirība: apsolīts finansējums vienam gadam nav tas pats, kas paredzama finansēšanas sistēma.

Filmu nevar uztaisīt tāpat kā piektdienas reklāmas baneri. Pilnmetrāžas kino projekti top gadiem. Vispirms scenārijs, tad attīstīšana, finansējuma meklēšana, komanda, filmēšana, montāža, skaņa, pēcapstrāde un izplatīšana. Kaut kur pa vidu cilvēkam, kurš šo visu organizē, jāspēj saprast, vai pēc gada nozare vēl varēs finansēt jaunus projektus.

Pretējā gadījumā kino producēšana sāk atgādināt diezgan dārgu loteriju. Tikai loterijā vismaz iepriekš zini, kad notiks izloze.

Mums patīk lepoties ar Latvijas kino

Kad Latvijas filma iegūst starptautisku atzinību, mēs priecājamies. Pilnīgi pamatoti. Uz brīdi Latvijas kino kļūst par valsts lepnumu, un mēs atceramies, cik svarīgi ir mūsu talantīgie režisori, operatori, animatori, aktieri un pārējie kino cilvēki. Tad paiet kāds laiks, un atkal sākas diskusija, vai tam visam tiešām vajag tik daudz naudas.

Mēs gribam Latvijas filmas starptautiskos festivālos, pasaules kinoteātros un lielajās straumēšanas platformās. Gribam, lai tās konkurē ar valstīm, kurās ir ievērojami lielāks tirgus un plašākas finansēšanas iespējas. Bet vienlaikus mēdzam izturēties pret kino tā, it kā tas būtu hobijs, ar kuru cilvēki nodarbojas brīvajā laikā.

Un tad kāds pajautā, kāpēc Latvijas kino cilvēki tik bieži runā par finansējumu. Tāpēc, ka kamera pati nenopērkas. Arī aktierim ar aplausiem komunālos maksājumus nomaksāt ir sarežģīti.

Bet vai valstij vispār jāmaksā par kino?

Tas ir godīgs jautājums. Valstij ir daudz vajadzību: slimnīcas, skolas, ceļi, drošība un sociālā aizsardzība. Tāpēc, ja kino nozare prasa publisku naudu, tai jāspēj paskaidrot, kāpēc sabiedrībai šāds ieguldījums ir vajadzīgs.

Atbilde nav tikai kultūras prestižs vai balvas. Kino ir arī ekonomiska darbība. Tas dod darbu cilvēkiem, izmanto pakalpojumus, attīsta profesionālas prasmes un var piesaistīt ārvalstu projektus. Bet ir vēl kāda lieta, kuru izmērīt naudas izteiksmē ir daudz grūtāk. Kino saglabā mūsu pašu pieredzi.

Nevis tikai vēsturiskus notikumus vai slavenu cilvēku biogrāfijas. Arī to, kā mēs runājam, kā strīdamies, kā mīlam, kā izskatās mūsu mājas, pilsētas un ikdiena. Filma var saglabāt veselu laikmetu, pat ja tās veidotāji sākotnēji nemaz nav domājuši par vēstures dokumentēšanu.

Un diez vai pasaules lielākās studijas pašas no sevis sacentīsies par iespēju uzņemt filmu par cilvēku, kurš novembra vakarā Mellužos sēž virtuvē un mēģina saprast, ko darīt ar savu dzīvi. Lai gan es tādu filmu labprāt noskatītos.

Varbūt problēma nav tikai naudas daudzumā

Te es gribētu uzdot neērtu jautājumu arī pašai kino nozarei. Pieņemsim, ka finansējums palielinās un tiek uzņemtas vairākas jaunas Latvijas filmas. Lieliski. Bet kas notiek pēc tam?

Vai skatītājs par tām uzzina? Vai tās nonāk līdz cilvēkiem ārpus Rīgas? Vai tās ir pieejamas internetā? Vai cilvēks pēc pirmizrādes var filmu legāli noskatīties arī mājās, nevis gaidīt nenoteiktu laiku, līdz tā kaut kur parādīsies?

Mums nevajadzētu runāt tikai par filmu ražošanu, aizmirstot par to dzīvi pēc pirmizrādes. Protams, ne katrai filmai jākļūst par masu hitu. Mākslas vērtība nav vienāda ar pārdoto biļešu skaitu. Tomēr publiski atbalstītai kino nozarei vajadzīga arī nopietna saruna par auditoriju, izplatīšanu un pieejamību. Nepietiek ar to, ka mūsu stāsti top. Ir svarīgi, lai tos var atrast.

Un tad vēl ir lielā pasaule

Straumēšanas platformu nodevas diskusijā parādījies arī arguments par Latvijas attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Premjers paudis bažas, ka šāds regulējums varētu ietekmēt sadarbību ar stratēģiskajiem partneriem un potenciālās investīcijas. Kino nozares pārstāvji savukārt norādījuši, ka līdzīgi vietējā satura ieguldījumu mehānismi jau darbojas vairākās Eiropas valstīs.

Šos argumentus ir vērts izvērtēt pēc faktiskās ekonomiskās ietekmes, nevis tikai skaļuma publiskajā telpā. Latvijai ir svarīga starptautiskā sadarbība. Tikpat svarīga ir iespēja veidot savu kultūras politiku un attīstīt vietējo audiovizuālo nozari. Es nedomāju, ka šīs intereses automātiski ir savstarpēji izslēdzošas.

Mums nav obligāti jātaisa mazāka Holivuda. Mums ir jātaisa Latvijas kino.

Kurš tad maksās par mūsējiem?

Es nezinu, vai tieši 3,5% nodeva ir labākais iespējamais finansēšanas modelis. To vajag vērtēt pēc aprēķiniem, juridiskajām sekām un pieredzes citās valstīs. Tāpat negribētu apgalvot, ka vēl viens miljons no valsts budžeta automātiski atrisinās visas nozares problēmas.

Bet vienu lietu gan es zinu. Filmas nerodas no tā, ka mēs tās ļoti gribam. Tās rodas tad, kad kāds uzņemas risku, iegulda laiku, darbu, naudu un vairākus gadus savas dzīves, lai ideja kļūtu par kaut ko, ko citi cilvēki var redzēt un piedzīvot.

Mēs dzīvojam laikā, kad pasaules stāsti ir pieejami gandrīz neierobežotā daudzumā. Tas ir brīnišķīgi. Es negribētu atteikties ne no amerikāņu kino, ne korejiešu seriāliem, ne Eiropas autorfilmām. Bet es negribu arī tādu nākotni, kurā Latvijas stāsti kļūst par retu izņēmumu milzīgā starptautiskā satura katalogā.

Jo, ja mēs paši savus stāstus neuzskatīsim par pietiekami vērtīgiem, lai tajos ieguldītu, diez vai kāds cits to darīs mūsu vietā. Un varbūt tieši tāpēc jautājums nav tikai par Netflix nodokli, vienu miljonu vai nākamā gada budžetu.

Jautājums ir par to, vai pēc divdesmit gadiem mums būs pietiekami daudz filmu, kurās atpazīt pašiem sevi. Nevis tikai to, kāda izskatījās pasaule. Bet arī to, kādi tajā bijām mēs.

Avoti un faktu pārbaude

Ministru kabinets, 13.10.2026: https://www.mk.gov.lv/lv/jaunums/ministru-prezidents-un-kino-nozares-parstavji-vienojas-par-papildu-finansejumu-latvijas-kino-nozarei-2027-gada

LSM, 13.10.2026: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/13.10.2026-kulbergs-kino-nozarei-no-2027-gada-sola-papildu-miljonu-eiro-rosina-atlikt-lemsanu-par-ta-saukto-netflix-nodevu-precizets.a667333/

Saeima, 29.09.2026: https://saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/35922-saeima-plano-vienkarsot-socialas-palidzibas-sanemsanu-iedzivotajiem-vairs-nebus-jaiesniedz/36225-no-nakama-gada-lielajam-straumesanas-platformam-bus-jaiegulda-nauda-latvijas-kino-attistiba

LASI TĀLĀK