Depozīta sistēma šo cilvēka uzvedības īpatnību padara īpaši labi redzamu. Tā neprasa sarežģītus aprēķinus vai zināšanas par ekonomiku. Darījums ir pavisam vienkāršs: atnes iepakojumu un saņem atpakaļ savu naudu. Tomēr pat šādā situācijā mūsu rīcība nav pilnīgi paredzama. Vienam pietiek ar trim pudelēm, lai dotos pie taromāta, citam vajadzīgs pilns maiss, bet vēl kāds iepakojumu vienkārši izmet.
Kur īsti paliek neatgrieztā nauda?
Svarīgi saprast, ka šie 7,5 miljoni eiro vienkārši nepazūd. Depozīta iepakojuma operators skaidro, ka nauda par neatgrieztajiem iepakojumiem tiek izmantota sistēmas uzturēšanai un attīstībai. Sistēmu finansē arī ražotāju un importētāju maksājumi un citi ar tās darbību saistītie ieņēmumi. Tātad neatgrieztā depozīta nauda ir viena no kopējā finansējuma sastāvdaļām, nevis automātiski kāda uzņēmuma brīva peļņa.
Šeit parādās interesants paradokss. Ja pilnīgi visi iedzīvotāji atgrieztu visus iepakojumus, sistēmai būtu jākompensē ieņēmumi, kurus pašlaik veido neatgūtā depozīta maksa. Tas nenozīmē, ka pudeles nevajadzētu nodot. Tieši otrādi, sistēmas mērķis ir panākt, lai pēc iespējas vairāk iepakojumu atgrieztos savākšanas un pārstrādes apritē. Taču tas parāda, cik sarežģīti savstarpēji saistīti var būt pat šķietami vienkārši ekonomiski mehānismi.
Latvijas Radio publikācijā operators arī norādījis, ka inflācijas dēļ desmit centu pirktspēja kopš sistēmas ieviešanas ir samazinājusies. Tāpēc nākotnē varētu rasties jautājums par depozīta maksas palielināšanu, lai saglabātu pietiekamu finansiālo motivāciju. Pagaidām gan lēmuma par šādu palielinājumu nav, un pašreizējā maksa paliek desmit centi.
Man rodas jautājums, vai divdesmit centu depozīts cilvēkus padarītu divreiz čaklākus. Iespējams, kādu tas motivētu vairāk, taču paradumi nemainās tik vienkārši. Ja tuvākais taromāts ir neērti sasniedzams vai cilvēkam nav vietas iepakojumu uzglabāšanai, lielāka summa neatrisinās visas problēmas. Finansiāls stimuls ir svarīgs, taču tikpat svarīga ir iespēja vajadzīgo darbību paveikt bez liekām grūtībām.
Taromāts kā cilvēka uzvedības eksperiments
Man patīk doma, ka depozīta sistēma ir viens no veiksmīgākajiem ikdienā redzamajiem cilvēku uzvedības eksperimentiem. Tai nav nepieciešama pusstundu gara lekcija par vides aizsardzību vai sarežģīta reklāmas kampaņa, lai cilvēks saprastu, kas viņam jādara. Sistēma piedāvā vienkāršu un tūlītēju ieguvumu. Un, spriežot pēc atgriešanas rādītājiem, šis princips lielākoties darbojas.
Tas ir labs atgādinājums arī citās jomās. Ja vēlamies, lai cilvēki šķiro atkritumus, izmanto sabiedrisko transportu, taupa enerģiju vai pieņem videi draudzīgākus lēmumus, nepietiek viņiem tikai pateikt, ka tā būtu pareizi. Vēlamajai rīcībai jābūt saprotamai, pieejamai un pietiekami ērtai. Cilvēki ne vienmēr izvēlas to, kas izklausās vispareizāk. Ļoti bieži viņi izvēlas to, ko visvieglāk izdarīt.
Turklāt depozīta sistēmā redzama vēl kāda interesanta parādība. Daļa iedzīvotāju naudu par nodoto iepakojumu nevis saņem atpakaļ, bet ziedo labdarībai. Saskaņā ar operatora apkopotajiem datiem 2025. gadā šādi ziedoti gandrīz 410 tūkstoši eiro. Daļa līdzekļu novirzīta Ukrainas atbalstam, kā arī citām sabiedriski nozīmīgām vajadzībām.
Tie paši desmit centi, kuri vienā situācijā šķiet pārāk mazi, lai to dēļ nestu pudeli uz veikalu, citā situācijā kļūst par ziedojumu. Un, kad šādu lēmumu pieņem pietiekami daudz cilvēku, summa kļūst ievērojama. Tas ir skaists piemērs tam, kā nelielas individuālas darbības kopā spēj radīt daudz lielāku rezultātu.
Mūsu kolektīvā slinkuma cena?
Būtu vilinoši uzrakstīt, ka Latvijas iedzīvotāji katru gadu vienkārši izmet 7,5 miljonus eiro. Tas būtu skaļš virsraksts, bet pārāk vienkāršs secinājums. Neatgrieztajiem iepakojumiem var būt dažādi iemesli. Daļa tiek sabojāta, daļa nonāk citās atkritumu plūsmās, daļa cilvēku dzīvo vietās, kur nodošana nav tik ērta, un daļa vienkārši aizmirst. Savukārt kāds apzināti izvēlas netērēt laiku viena iepakojuma nodošanai.
Tāpēc šos miljonus nevajadzētu pasniegt kā mūsu kolektīvā slinkuma rēķinu. Drīzāk tas ir ļoti daudzu atšķirīgu lēmumu kopējais rezultāts. Un tieši šeit, manuprāt, slēpjas interesantākā šī stāsta daļa. Mēs bieži vērtējam savu rīcību pēc tā, cik maza vai liela tā šķiet konkrētajā brīdī, bet reti domājam, kas notiktu, ja to pašu izvēli atkārtotu miljoniem cilvēku.
Viena pudele neko daudz nemaina. Desmit centi arī ne. Taču miljoniem reižu atkārtota izvēle jau kļūst par ekonomisku un vides jautājumu. Tā ietekmē sistēmas izmaksas, materiālu savākšanu un to, cik daudz iepakojumu nonāk atpakaļ apritē.
Nākamreiz, kad ieraudzīšu to maisu ar tukšajām pudelēm, es droši vien atkal nodomāšu, ka vajadzētu to beidzot aizvest uz veikalu. Varbūt izdarīšu to uzreiz, varbūt vēl dažas dienas atlikšu. Taču tagad šajā maisā redzēšu ne tikai plastmasu un skārdenes. Tur būs arī neliels atgādinājums par to, cik savādi cilvēks mēdz izturēties pret naudu un cik liela nozīme var būt pavisam mazām izvēlēm.
Jo desmit centi tiešām nav daudz. Līdz brīdim, kad tos sākam skaitīt kopā.
Avoti
Latvijas Radio / LSM, Ilze Kuzmina, 25.10.2026. Latvijas iedzīvotāji ik gadu neatgriež depozīta taru 7,5 miljonu eiro vērtībā.
Autora viedokļraksts, balstīts publiski pieejamos depozīta sistēmas datos. Kaspars Eniņš | ENINS.BLOG.