Desmit centi nav nauda. Kamēr tie nekļūst par 7,5 miljoniem.

Latvijā ik gadu depozīta sistēmā neatgriežas aptuveni 75 miljoni pudeļu un bundžu. Naudas izteiksmē tie ir 7,5 miljoni eiro. Taču šis stāsts ir ne tikai par iepakojumu, bet arī par mūsu paradumiem, ērtībām un dīvainajām attiecībām ar mazu naudu.

Desmit centi nav nauda. Kamēr tie nekļūst par 7,5 miljoniem.

Daudzās Latvijas mājās ir kāda īpaša vieta, kurā pamazām uzkrājas tukšas pudeles un bundžas. Tā var būt virtuves niša, pieliekamais, garāža vai automašīnas bagāžnieks. Sākumā tur atrodas pāris iepakojumu, pēc nedēļas jau desmit, bet pēc mēneša maiss ir kļuvis tik liels, ka to vajadzētu iekļaut mājsaimniecības inventāra sarakstā. Visi zina, ka kādreiz tas būs jāaizved uz taromātu, taču konkrētais datums parasti paliek noslēpumā.

Un tas viss desmit centu dēļ. Summas, kas ikdienā šķiet gandrīz nenozīmīga, līdz brīdim, kad maisā sakrājušās piecdesmit pudeles un pēkšņi atklājas, ka tur glabājas pieci eiro. Tad jau sākas pavisam cita ekonomika. Cilvēks, kurš pirms tam nebija gatavs nest vienu pudeli uz veikalu, pēkšņi rūpīgi pārskaita iepakojumus un sāk plānot nodošanas ekspedīciju.

Šajā šķietami sadzīviskajā situācijā slēpjas kaut kas ļoti interesants. Mēs nepārtraukti pieņemam lēmumus par naudu, taču tie ne vienmēr ir tik matemātiski, kā mums pašiem gribētos domāt. Reizēm divdesmit centu atlaide šķiet lielisks ieguvums, bet citreiz desmit centus esam gatavi vienkārši izmest. Un, kad šādus lēmumus saskaita visas valsts mērogā, rodas pārsteidzoši lielas summas.

Septiņarpus miljoni eiro, kas paliek sistēmā

25. oktobrī Latvijas Radio ziņoja, ka Latvijas iedzīvotāji katru gadu depozīta sistēmā neatgriež aptuveni 75 miljonus dzērienu iepakojumu. Par katru no tiem iegādes brīdī samaksāta desmit centu depozīta maksa, tāpēc neatgrieztās taras kopējā vērtība sasniedz aptuveni 7,5 miljonus eiro. Tie ir apmēram 15% no visiem iepakojumiem, uz kuriem attiecas depozīta sistēma. Pārējie aptuveni 84–85% tiek atgriezti, un tas nozīmē, ka lielākā daļa cilvēku sistēmu izmanto.

Mani šajā stāstā interesē ne tikai iespaidīgais skaitlis. Mani interesē tas, kāpēc vienam cilvēkam desmit centi ir pietiekams iemesls aiznest pudeli līdz taromātam, bet citam tā pati summa šķiet pārāk maza, lai vispār par to domātu. Un vēl interesantāk, ka viens un tas pats cilvēks dažādās situācijās var rīkoties pilnīgi pretēji.

Iedomājieties desmit centu monētu, kas guļ uz ietves. Vai jūs to paceltu? Daļa cilvēku noteikti paceltu, citi paietu garām, bet vēl kāds nodomātu, ka nav vērts pieliekties. Taču, ja turpat gulētu piecu eiro banknote, situācija, visticamāk, izskatītos citādi. Naudas vērtība pati par sevi nemainās atkarībā no tā, vai tā atrodas uz ietves, makā vai tukšā pudelē. Mainās mūsu gatavība ieguldīt laiku un pūles, lai šo naudu iegūtu.

Tas nenozīmē, ka cilvēki slikti prot rēķināt. Mēs vienkārši vērtējam arī citus apstākļus. Ja viena iepakojuma nodošanai jābrauc vairākus kilometrus ar automašīnu, desmit centu atgūšana diez vai būs ekonomiski saprātīgs lēmums. Ja uz veikalu dodamies tik un tā un bagāžniekā jau stāv pilns maiss, aprēķins ir pavisam citāds. Cilvēka laiks, ērtības, nogurums un ieradumi arī ir vērtības, lai gan tās neparādās veikala čekā.

Kāpēc mēs tik savādi izturamies pret mazu naudu?

Man šķiet, ka gandrīz katrs reizēm pieņem finanšu lēmumus, kuri, skatoties no malas, izskatās mazliet komiski. Varam ilgi salīdzināt cenas, lai atrastu preci par divdesmit centiem lētāk, bet nepamanīt, cik izmaksājis brauciens līdz veikalam. Varam atteikties no neliela pirkuma, jo tas šķiet pārāk dārgs, un vienlaikus mēnešiem maksāt par abonementu, kuru gandrīz neizmantojam. Savukārt piecus eiro depozīta iepakojumos spējam nedēļām vadāt automašīnā, jo vienmēr atrodas kaut kas steidzamāks.

Šādas pretrunas nav obligāti muļķība. Tās parāda, ka nauda mūsu galvās nav tikai skaitļi. Mēs tai piešķiram nozīmi atkarībā no situācijas, salīdzinājuma un emocijām. Pieci eiro, kas iegūti kā atlaide, var sagādāt prieku, savukārt tie paši pieci eiro, kas jau samaksāti depozītā, šķiet mazāk svarīgi, jo esam pie tiem pieraduši kā pie naudas, kas kaut kur gaida.

Depozīta sistēma šo cilvēka uzvedības īpatnību padara īpaši labi redzamu. Tā neprasa sarežģītus aprēķinus vai zināšanas par ekonomiku. Darījums ir pavisam vienkāršs: atnes iepakojumu un saņem atpakaļ savu naudu. Tomēr pat šādā situācijā mūsu rīcība nav pilnīgi paredzama. Vienam pietiek ar trim pudelēm, lai dotos pie taromāta, citam vajadzīgs pilns maiss, bet vēl kāds iepakojumu vienkārši izmet.

Kur īsti paliek neatgrieztā nauda?

Svarīgi saprast, ka šie 7,5 miljoni eiro vienkārši nepazūd. Depozīta iepakojuma operators skaidro, ka nauda par neatgrieztajiem iepakojumiem tiek izmantota sistēmas uzturēšanai un attīstībai. Sistēmu finansē arī ražotāju un importētāju maksājumi un citi ar tās darbību saistītie ieņēmumi. Tātad neatgrieztā depozīta nauda ir viena no kopējā finansējuma sastāvdaļām, nevis automātiski kāda uzņēmuma brīva peļņa.

Šeit parādās interesants paradokss. Ja pilnīgi visi iedzīvotāji atgrieztu visus iepakojumus, sistēmai būtu jākompensē ieņēmumi, kurus pašlaik veido neatgūtā depozīta maksa. Tas nenozīmē, ka pudeles nevajadzētu nodot. Tieši otrādi, sistēmas mērķis ir panākt, lai pēc iespējas vairāk iepakojumu atgrieztos savākšanas un pārstrādes apritē. Taču tas parāda, cik sarežģīti savstarpēji saistīti var būt pat šķietami vienkārši ekonomiski mehānismi.

Latvijas Radio publikācijā operators arī norādījis, ka inflācijas dēļ desmit centu pirktspēja kopš sistēmas ieviešanas ir samazinājusies. Tāpēc nākotnē varētu rasties jautājums par depozīta maksas palielināšanu, lai saglabātu pietiekamu finansiālo motivāciju. Pagaidām gan lēmuma par šādu palielinājumu nav, un pašreizējā maksa paliek desmit centi.

Man rodas jautājums, vai divdesmit centu depozīts cilvēkus padarītu divreiz čaklākus. Iespējams, kādu tas motivētu vairāk, taču paradumi nemainās tik vienkārši. Ja tuvākais taromāts ir neērti sasniedzams vai cilvēkam nav vietas iepakojumu uzglabāšanai, lielāka summa neatrisinās visas problēmas. Finansiāls stimuls ir svarīgs, taču tikpat svarīga ir iespēja vajadzīgo darbību paveikt bez liekām grūtībām.

Taromāts kā cilvēka uzvedības eksperiments

Man patīk doma, ka depozīta sistēma ir viens no veiksmīgākajiem ikdienā redzamajiem cilvēku uzvedības eksperimentiem. Tai nav nepieciešama pusstundu gara lekcija par vides aizsardzību vai sarežģīta reklāmas kampaņa, lai cilvēks saprastu, kas viņam jādara. Sistēma piedāvā vienkāršu un tūlītēju ieguvumu. Un, spriežot pēc atgriešanas rādītājiem, šis princips lielākoties darbojas.

Tas ir labs atgādinājums arī citās jomās. Ja vēlamies, lai cilvēki šķiro atkritumus, izmanto sabiedrisko transportu, taupa enerģiju vai pieņem videi draudzīgākus lēmumus, nepietiek viņiem tikai pateikt, ka tā būtu pareizi. Vēlamajai rīcībai jābūt saprotamai, pieejamai un pietiekami ērtai. Cilvēki ne vienmēr izvēlas to, kas izklausās vispareizāk. Ļoti bieži viņi izvēlas to, ko visvieglāk izdarīt.

Turklāt depozīta sistēmā redzama vēl kāda interesanta parādība. Daļa iedzīvotāju naudu par nodoto iepakojumu nevis saņem atpakaļ, bet ziedo labdarībai. Saskaņā ar operatora apkopotajiem datiem 2025. gadā šādi ziedoti gandrīz 410 tūkstoši eiro. Daļa līdzekļu novirzīta Ukrainas atbalstam, kā arī citām sabiedriski nozīmīgām vajadzībām.

Tie paši desmit centi, kuri vienā situācijā šķiet pārāk mazi, lai to dēļ nestu pudeli uz veikalu, citā situācijā kļūst par ziedojumu. Un, kad šādu lēmumu pieņem pietiekami daudz cilvēku, summa kļūst ievērojama. Tas ir skaists piemērs tam, kā nelielas individuālas darbības kopā spēj radīt daudz lielāku rezultātu.

Mūsu kolektīvā slinkuma cena?

Būtu vilinoši uzrakstīt, ka Latvijas iedzīvotāji katru gadu vienkārši izmet 7,5 miljonus eiro. Tas būtu skaļš virsraksts, bet pārāk vienkāršs secinājums. Neatgrieztajiem iepakojumiem var būt dažādi iemesli. Daļa tiek sabojāta, daļa nonāk citās atkritumu plūsmās, daļa cilvēku dzīvo vietās, kur nodošana nav tik ērta, un daļa vienkārši aizmirst. Savukārt kāds apzināti izvēlas netērēt laiku viena iepakojuma nodošanai.

Tāpēc šos miljonus nevajadzētu pasniegt kā mūsu kolektīvā slinkuma rēķinu. Drīzāk tas ir ļoti daudzu atšķirīgu lēmumu kopējais rezultāts. Un tieši šeit, manuprāt, slēpjas interesantākā šī stāsta daļa. Mēs bieži vērtējam savu rīcību pēc tā, cik maza vai liela tā šķiet konkrētajā brīdī, bet reti domājam, kas notiktu, ja to pašu izvēli atkārtotu miljoniem cilvēku.

Viena pudele neko daudz nemaina. Desmit centi arī ne. Taču miljoniem reižu atkārtota izvēle jau kļūst par ekonomisku un vides jautājumu. Tā ietekmē sistēmas izmaksas, materiālu savākšanu un to, cik daudz iepakojumu nonāk atpakaļ apritē.

Nākamreiz, kad ieraudzīšu to maisu ar tukšajām pudelēm, es droši vien atkal nodomāšu, ka vajadzētu to beidzot aizvest uz veikalu. Varbūt izdarīšu to uzreiz, varbūt vēl dažas dienas atlikšu. Taču tagad šajā maisā redzēšu ne tikai plastmasu un skārdenes. Tur būs arī neliels atgādinājums par to, cik savādi cilvēks mēdz izturēties pret naudu un cik liela nozīme var būt pavisam mazām izvēlēm.

Jo desmit centi tiešām nav daudz. Līdz brīdim, kad tos sākam skaitīt kopā.

Avoti

Latvijas Radio / LSM, Ilze Kuzmina, 25.10.2026. Latvijas iedzīvotāji ik gadu neatgriež depozīta taru 7,5 miljonu eiro vērtībā.

Autora viedokļraksts, balstīts publiski pieejamos depozīta sistēmas datos. Kaspars Eniņš | ENINS.BLOG.

LASI TĀLĀK