AI mums nozog latviešu valodu. Vai varbūt mēs paši to viņam atdodam?
Es pēdējā laikā lasu daudz tekstu, kurus ir rakstījis mākslīgais intelekts.
Dažus no tiem esmu licis rakstīt pats.
Un pēc kāda laika sāk notikt dīvaina lieta. Tu vairs nevari droši pateikt, vai tekstu rakstījis AI. Toties vari diezgan droši pateikt, ka kaut kur tuvumā ir bijis AI.
Teksts ir pareizs. Komati savās vietās. Teikumi glīti. Doma saprotama. Neviens vārds nav izdarījis neko kriminālu.
Un tomēr kaut kas tur smaržo pēc konferenču centra.
“Mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē...”
Ja kādreiz internetā redzat šādu teikuma sākumu, ir divas iespējas.
Vai nu to uzrakstīja mākslīgais intelekts.
Vai cilvēks, kuram steidzami nepieciešams atvaļinājums.
AI ļoti patīk pasaule, kas nepārtraukti mainās. Tam patīk “būtiski aspekti”, “plašākas iespējas”, “izaicinājumi”, “inovatīvi risinājumi” un lietas, kurām ir “nozīmīga loma”.
Nevienam nekad vienkārši nav problēmas. Ir izaicinājums.
Neviens neko neizdara. Viņš veicina procesu.
Un cilvēks nevis nopērk kafiju, bet droši vien “izvēlas risinājumu, kas vislabāk atbilst viņa individuālajām vajadzībām”.
Lūdzu, dodiet man vienkārši kapučīno.
Problēma nav tajā, ka AI slikti zina latviešu valodu
Patiesībā notiek gandrīz pretējais.
AI latviski kļūst arvien labāks. Tas zina gramatiku, locījumus, pieturzīmes un vārdus, kurus es pats ikdienā nelietoju kopš vidusskolas sacerējuma.
Problēma sākas citur.
Valoda nav tikai pareizu vārdu secība.
Latviešu valoda ir arī “nu jā”. “Diez vai.” “Kaut kā.” “Tak”. “Bāc.” “Normāli.” Un ļoti specifiska intonācija, ar kuru iespējams pateikt “labi” tā, lai otrs cilvēks perfekti saprastu, ka nekas nav labi.
Pamēģini to ielikt valodas modelī.
“Labi.”
AI: pozitīvs apstiprinājums.
Latvietis: iespējams, sākusies ģimenes krīze.
Tad notiek vēl kaut kas interesantāks
Mēs sākam mācīties no AI.
Uzraksti e-pastu. AI to padara gludāku.
Uzraksti aprakstu. AI to padara profesionālāku.
Uzraksti ierakstu sociālajiem tīkliem. AI pieliek struktūru, secinājumu un, ja nepaspēj viņu apturēt, droši vien arī raķetes emoji.
🚀
Paldies.
Pēc simt šādiem tekstiem sāk rasties sajūta, ka tieši šādi vajadzētu rakstīt.
Un te spēle apgriežas otrādi.
Sākumā AI mācījās no cilvēku tekstiem.
Tagad cilvēki sāk mācīties rakstīt no AI.
Tas jau ir daudz interesantāk.
Es to esmu pamanījis arī sev
Ja pietiekami ilgi strādā ar AI, tā ritms sāk pielipt.
Sāc strukturēt domas līdzīgi. Sāc meklēt perfektāku formulējumu. Dažreiz vienkāršs teikums pēkšņi šķiet pārāk vienkāršs.
Un tad vajag sev iesist pa digitālajiem pirkstiem.
Cilvēks neteica:
“Šī pieredze man ļāva paskatīties uz situāciju no citas perspektīvas.”
Viņš teica:
“Nu, tagad es sapratu.”
Otrais reizēm ir daudz labāks.
Latviešu valodai ir viena milzīga priekšrocība
Mēs esam mazi.
Tas parasti tiek apspriests kā problēma. Maz datu. Mazāks tirgus. Mazāk tekstu, no kuriem AI var mācīties.
Bet tam ir arī otra puse.
Latviešu valoda joprojām ir pietiekami lokāla, lai tajā ļoti ātri varētu dzirdēt cilvēku.
Rīdzinieks nerunā gluži tāpat kā cilvēks no Liepājas. Divdesmitgadnieks nerunā kā viņa vectēvs. Draugu WhatsApp grupa nerunā kā ministrijas preses relīze.
Un paldies Dievam.
Valoda dzīvo tieši tajās nepilnībās.
Varbūt AI neko mums nezog
Tas dara to, ko mēs tam prasām.
Ja pasakām: “Uzraksti profesionāli”, tas uzraksta to, ko statistiski pazīst kā profesionālu tekstu.
Ja sakām: “Padari skaistāku”, tas sāk pulēt.
Ja sakām: “Izlabo”, reizēm kopā ar kļūdām pazūd arī cilvēks.
Tāpēc arvien biežāk man šķiet, ka svarīgākais darbs ar AI nav iemācīties uzrakstīt perfektu promptu.
Svarīgāk ir iemācīties pateikt:
“Nē. Šis izklausās pēc AI. Uzraksti tā, kā runā cilvēks.”
Un pēc tam vēlreiz.
“Nē. Cilvēks joprojām tā nerunā.”
Un vēlreiz.
“Tagad jau tuvāk.”
Man nav bail, ka AI iemācīsies latviski
Es pat gribu, lai iemācās.
Gribu normālu latviešu valodu tehnoloģijās. Gribu, lai varu runāt, rakstīt un strādāt savā valodā, nevis katru reizi pārslēgt smadzenes uz angļu valodu tikai tāpēc, ka tur datu ir vairāk.
Man daudz interesantāks šķiet pretējais risks.
Ka mēs paši sākam rakstīt valodā, kuru mākslīgajam intelektam ir visvieglāk paredzēt.
Pareizi. Gludi. Profesionāli. Un pilnīgi bez cilvēka.
Varbūt jautājums nav par to, vai AI iemācīsies runāt kā mēs. Varbūt jāuzmanās, lai mēs nesākam runāt kā AI.
Un tagad atliek tikai šo rakstu noslēgt ar kaut ko par “strauji mainīgo digitālo laikmetu”.
Nē.
Tak pietiks.
LASI TĀLĀK