Un mēs esam ļoti rūpīgi izmetuši rezerves atslēgu.
Pēc dažām stundām sāktos dīvainākā daļa
Pirmajā brīdī droši vien kaitinātu praktiskās lietas. Nevar nosūtīt ziņu. Nevar kaut ko pārbaudīt. Nevar atvērt lapu.
Bet man ir aizdomas, ka pēc dažām stundām sāktos daudz interesantāka problēma.
Roka pati ņemtu telefonu.
Ne tāpēc, ka tur kaut kas vajadzīgs. Vienkārši tāpēc, ka starp divām darbībām ir parādījušās septiņas brīvas sekundes.
Atver telefonu. Nav interneta. Noliec.
Pēc divām minūtēm atver vēlreiz.
Internets, pārsteidzošā kārtā, joprojām nav izaudzis.
Tad laikam pirmo reizi ļoti skaidri varētu redzēt, cik daudz interneta mēs izmantojam nevis tāpēc, ka mums kaut ko vajag, bet tāpēc, ka negribam, lai starp divām lietām paliek tukša vieta.
Un tomēr pasaule neapstātos
Šī ir daļa, kuru digitālā dzīve ļauj ļoti viegli aizmirst.
Krāns joprojām strādātu. Suns joprojām gribētu iet ārā. Kafiju varētu uztaisīt. Varētu gatavot ēst, sarunāties, kaut kur aiziet, kaut ko pierakstīt uz papīra un pat izlasīt grāmatu, kurai nav nepieciešams programmatūras atjauninājums.
Ja būtu elektrība, varētu klausīties radio.
Jā, to veco tehnoloģiju, kur kāds cits izvēlas, ko tu klausīsies.
Šausminoši.
Varbūt pat aizbrauktu pie cilvēka, nevis nosūtītu viņam ziņu: “Kā tev iet?”
Un tad dabūtu atbildi, kurai nevar uzspiest ❤️ un turpināt skrollēt.
Trešajā dienā droši vien notiktu kaut kas bīstams
Es sāktu pierast.
Tieši tas šajā eksperimentā šķiet visinteresantākais.
Pirmajā dienā mēs droši vien skaitītu visu, ko nevaram izdarīt. Otrajā sāktu meklēt alternatīvas. Bet trešajā daļa no tām lietām, kuras pirmajā stundā šķita absolūti nepieciešamas, varbūt vairs neliktos tik nepieciešamas.
Ne visas. Internets nav tikai TikTok un kaķu bildes. Tā ir infrastruktūra, darbs, bankas, sakari, informācija un milzīga daļa mūsdienu pasaules.
Es negribu atgriezties 1997. gadā.
Turklāt man tur būtu jāgaida, kamēr kāds beidz runāt pa telefonu, lai varētu pieslēgt modemu.
Bet varbūt 72 stundas bez interneta ļoti ātri parādītu atšķirību starp divām lietām, kuras ikdienā esam salikuši vienā kastē.
To, kam internets mums ir vajadzīgs.
Un to, ko mēs internetā vienkārši darām.
Es šo eksperimentu tomēr labprāt neveiktu
Vismaz ne piespiedu kārtā.
Bet pēc septiņām minūtēm, kurās mēģināju iztēloties savu ikdienu bez interneta, sapratu vienu diezgan neērtu lietu.
Es neesmu visu laiku internetā tāpēc, ka visu laiku izmantoju internetu.
Dažreiz esmu internetā vienkārši tāpēc, ka tur esmu pieradis būt.
Un varbūt tas ir daudz interesantāks jautājums par to, vai mēs spētu izturēt 72 stundas bez interneta.
Cik ilgi mēs šodien spējam izturēt, pirms vispār rodas vēlme pārbaudīt, vai internets tur ir?