Es mēģināju iztēloties 72 stundas bez interneta. Pēc septiņām minūtēm radās problēmas.
Sākumā tas neizklausās tik traki.
Trīs dienas bez interneta. Nu labi. Esmu pietiekami vecs, lai atcerētos laiku, kad internets vispār nebija pašsaprotams. Esmu dzīvojis pasaulē, kur telefonam bija viena funkcija, televizoram nebija paroles un vārds “mākonis” nozīmēja, ka varētu sākt līt.
Tātad 72 stundas? Izdzīvošu.
Tad sāku domāt, ko es darītu pirmajās desmit minūtēs.
Un eksperiments diezgan ātri kļuva nepatīkams.
Sāksim ar pavisam vienkāršu jautājumu: cik ir pulkstenis?
Labi, šo vēl varu noskaidrot telefonā. Internets nav vajadzīgs. Pirmais punkts izturēts. Civilizācija turas.
Tad gribu paskatīties, kāds ārā būs laiks. Nē. Pārbaudīt, cikos iet vilciens. Nē. Uzrakstīt WhatsApp, ka kavēšu. Nē. Paskatīties kartē, kur tieši jābrauc. Arī ne pārāk labi.
Un mēs vēl neesam tikuši līdz darbam.
Manā gadījumā interneta pazušana nozīmētu, ka diezgan ievērojama daļa darba dzīves vienkārši izslēdzas. Mājaslapas, mākoņservisi, AI, faili, administrācijas paneļi, e-pasts, ziņas, analītika un visi tie mazie digitālie savienojumi, par kuriem ikdienā vispār nedomāju.
Izrādās, mana darba vieta nav dators.
Mana darba vieta ir dators ar internetu.
Bez interneta tas ļoti ātri kļūst par dārgu rakstāmmašīnu ar labu ekrānu.
Bet man taču viss ir telefonā
Tieši tā.
Un tas pēkšņi sāk izklausīties nevis pēc priekšrocības, bet pēc diezgan interesanta sistēmas dizaina lēmuma.
Bankas lietas ir telefonā. Biļetes ir telefonā. Kontakti ir telefonā. Kartes ir telefonā. Sarakstes ir telefonā. Daļa dokumentu ir kaut kur mākonī. Mūzika ir straumēšanā. Filmas ir straumēšanā. Pat atbilde uz jautājumu “kā pareizi izvārīt olu” daudziem no mums vairs neatrodas galvā.
Mums kabatā ir ierīce, kurā teorētiski atrodas gandrīz visa dzīve.
Tikai diezgan liela daļa no tās patiesībā atrodas kaut kur citur.
Telefons ir durvis. Internets ir gaitenis.
Un mēs esam ļoti rūpīgi izmetuši rezerves atslēgu.
Pēc dažām stundām sāktos dīvainākā daļa
Pirmajā brīdī droši vien kaitinātu praktiskās lietas. Nevar nosūtīt ziņu. Nevar kaut ko pārbaudīt. Nevar atvērt lapu.
Bet man ir aizdomas, ka pēc dažām stundām sāktos daudz interesantāka problēma.
Roka pati ņemtu telefonu.
Ne tāpēc, ka tur kaut kas vajadzīgs. Vienkārši tāpēc, ka starp divām darbībām ir parādījušās septiņas brīvas sekundes.
Atver telefonu. Nav interneta. Noliec.
Pēc divām minūtēm atver vēlreiz.
Internets, pārsteidzošā kārtā, joprojām nav izaudzis.
Tad laikam pirmo reizi ļoti skaidri varētu redzēt, cik daudz interneta mēs izmantojam nevis tāpēc, ka mums kaut ko vajag, bet tāpēc, ka negribam, lai starp divām lietām paliek tukša vieta.
Un tomēr pasaule neapstātos
Šī ir daļa, kuru digitālā dzīve ļauj ļoti viegli aizmirst.
Krāns joprojām strādātu. Suns joprojām gribētu iet ārā. Kafiju varētu uztaisīt. Varētu gatavot ēst, sarunāties, kaut kur aiziet, kaut ko pierakstīt uz papīra un pat izlasīt grāmatu, kurai nav nepieciešams programmatūras atjauninājums.
Ja būtu elektrība, varētu klausīties radio.
Jā, to veco tehnoloģiju, kur kāds cits izvēlas, ko tu klausīsies.
Šausminoši.
Varbūt pat aizbrauktu pie cilvēka, nevis nosūtītu viņam ziņu: “Kā tev iet?”
Un tad dabūtu atbildi, kurai nevar uzspiest ❤️ un turpināt skrollēt.
Trešajā dienā droši vien notiktu kaut kas bīstams
Es sāktu pierast.
Tieši tas šajā eksperimentā šķiet visinteresantākais.
Pirmajā dienā mēs droši vien skaitītu visu, ko nevaram izdarīt. Otrajā sāktu meklēt alternatīvas. Bet trešajā daļa no tām lietām, kuras pirmajā stundā šķita absolūti nepieciešamas, varbūt vairs neliktos tik nepieciešamas.
Ne visas. Internets nav tikai TikTok un kaķu bildes. Tā ir infrastruktūra, darbs, bankas, sakari, informācija un milzīga daļa mūsdienu pasaules.
Es negribu atgriezties 1997. gadā.
Turklāt man tur būtu jāgaida, kamēr kāds beidz runāt pa telefonu, lai varētu pieslēgt modemu.
Bet varbūt 72 stundas bez interneta ļoti ātri parādītu atšķirību starp divām lietām, kuras ikdienā esam salikuši vienā kastē.
To, kam internets mums ir vajadzīgs.
Un to, ko mēs internetā vienkārši darām.
Es šo eksperimentu tomēr labprāt neveiktu
Vismaz ne piespiedu kārtā.
Bet pēc septiņām minūtēm, kurās mēģināju iztēloties savu ikdienu bez interneta, sapratu vienu diezgan neērtu lietu.
Es neesmu visu laiku internetā tāpēc, ka visu laiku izmantoju internetu.
Dažreiz esmu internetā vienkārši tāpēc, ka tur esmu pieradis būt.
Un varbūt tas ir daudz interesantāks jautājums par to, vai mēs spētu izturēt 72 stundas bez interneta.
Cik ilgi mēs šodien spējam izturēt, pirms vispār rodas vēlme pārbaudīt, vai internets tur ir?
LASI TĀLĀK